Sailgojos pēc Jelgavas brauciena.

Agrs pavasara rīts. Uz perona stāvot ir auksti. Viens no pirmajiem vilcieniem uz Rīgu. Pēc tam nepārsēžoties uz Jelgavu.
Man vienmēr ir patikuši pavasara rīti, jo saules gaisma ir blāvāka un mierīgāka.
Izkāpjam Jelgavā. Auksts! Dzestrums tiek klāt neskatoties uz jaku un savilktajām džemperu kārtām. Salstot kustamies uz rūpnīcu. Tur jau ir betona siena. Šur tur var pakāpties un ielūkoties teritorijā. Skats ir visnotaļ patīkams.
Pirms iešanas teritorijā uztaisam nelielu pikniku ar līdzi paņemtajām maizītēm. Blakus rūpnīcas teritorijai un badā maizītes garšo labāk kā parasti.
Un tad aidā iekšā teritorijā. Tā kā dzīvība tur ir, tad sākumā kāpjam augšā gar slīpo lentu. Man patika tas kāpiens. Iespēja doties uz augšu apvienojumā ar nemanāmu apkārtnes vērošanu un pamata zem kājām čekošanu, lai neiznāktu lidot.
Tālākās atmiņas sagriežas vienā lielā virpulī.
Spilgtāk atmiņā palikusi bibliotēka ar plakātiem un fotogrāfijām. Medicīnas krēsls. Panelis ar daudzajiem slēdžiem. Krāsainās tvertnes uz jumta.
Vienā no korpusiem kaut ko svilina un mūsu atpakaļ ceļā tur esošie strādnieki noskatās pakaļ, bet par laimi runāties nenāk. Tad no no teritorijas laukā un otrās brokastis uz betona kluča...

Jā... šī ir viena brīnišķīga atmiņa. Man gribās vēl vienu tādu rītu. It īpaši to stindzinošo dzestrumu, kas liek sabozties un ātrāk kustēt uz priekšu un kuru lēnām izkliedē saules staru siltums.