Es mīlu savu dzīvi tāda kā tā ir. Reizēm, jaucoties pa galvu un simulējo dažādas situācijas un iespējamos scenārijus, atduros pie tādas baisi nepatīkamas sajūtas. Un tad ir prieks, ka viss ir bijis un ir tā kā tas ir un tā kā tam bija jābūt.

Ir situācijas, kur sirds vietā vienkārši nedrīkst domāt ar prtātu, jo iznākums ir visai sāpīgs... Un ne jau man. Pāri paliek tikai nožēla un mazliet vainas apziņas vairāk arī nekas.

Prāts tomēr ir noteicošais, kontrolējošais, bet emocijas mirkļa uzliesmojums.


Ice cold freedom.