15 September 2009 @ 11:08 am
 
Dāvanas, dāvanas, dāvanas... Pieaugot materiālo vērtību nozīmei, reizēm dāvanas šķiet pašsaprotama lieta, un ne jau šādas tādas dāvanas. Bet kāpēc tad īsti cilvēki dāvina? Viņi atceras un vēlas iepriecināt. Reizēm liekas, ka šī daļa pazūd kaut kur pienākumu un normu jūklī.

Dāvanām, manuprāt, jābūt nevis tāpēc, ka tā pieņemts, bet tāpēc, ka pašam cilvēkam ir vēlme apsveikt.
Un jā, šīs lietas bieži vien parāda, cik labi pazīstam to otru cilvēku. Tas ir kā atgādinājums palauzīt galvu, lai izsijātu visu ko par otru zini un prieks saņēmēja acīs būtu neviltots.

Reizēm nākas secināt, ka informācija par cilvēka personību, interesēm un hobijiem ir paslīdējusi garām neievērota vai vienkārši nav tikusi piefiksēta. Tad kā tur īsti sanāk ar to nozīmīgumu?

Anyway iepriecina sīkumi, tikai ir jāmāk priecāties.

Un reizēm es aizdomājos par grieztajiem ziediem. It kā jau skaisti, bet brīžiem parādās doma, par to, ka augiem arī sāp. Bet tai pašā laikā neviens jau garu, garu rozi podiņā apkārt nestaipīs... :D