Prasās atelpa no dzīves un no ikdienas. Cik labi, ka man ir kur aizbēgt un paslēpties.

Reizēm gribas atpakaļ veco sevi. Viņā bija daudz vairāk cinisma un skepses pret visu un visiem. Iespējams, ka tā šobrīd pietrūkst.

Pašiznīcināšanās domas atkal neliek mierā. Tas laikam nāk kopā ar iekšējo depresiju. Un šķiet, ka ir zudis viens no iemesliem atrasties šajā dimensijā. Vismaz šobrīd tas ir izslēgts no "Saraksts ar to, kas mani attur no ārprāta visās tā nomācoši sāpīgajās izpausmēs". Nezinu vai tas notiek apzināti vai nē, bet šobrīd sāk ieslēgties pašaizsardzības atgrūšanas mehānismi. Tad jau laikam manu nervu labsajūta ir apdraudēta un ar kādu msitisku galu es to jūtu. Jo šobrīd dzīve turpina būt "mierīga un patīkama", vismaz es cenšos sev to ieskaidrot. Lai gan ar katru brīdi tam noticēt paliek grūtāk.