Ik pa laikam sarunās uzpeld frāze, ka neviens jau nav ideāls.

Šad un tad ir filozofēts par perfekto cilvēku. Šī tēma gan parasti tiek aizskarta meiteņu kompānijā, jo doma par perfektu sievieti mani totāli neinteresē, līdz ar to atliek tikai perfekts pretējā dzimuma pārstāvis.

Savā prātā reizēm esmu centusies salikt "perfektā čaļa puzli". Viegli ieskicēts tiek ārējais veidols, kas reālajā dzīvē patiesībā ir visai mazsvarīgs, bet ja reiz man ir iespēja izpausties savā fantāzijā, protams, nelaižu to garām. Un tad gluži kā datorā sāku ielādēt rakstura īpašību, uzvedības, morāles, uzskatu, intelekta un citas "programmas", kas vadītu šī cilvēka izvēles un rīcību. Prorammu ir daudz, līdz sīkumam pieskaņotas manām vēlmēm, domām un iegribām.

Nu lūk! Perfektais čalis ir gatavs: gudrs, izskatīgs, apburošs, galants... un līdz vēmienam garlaicīgs!

Rodas vēlme šo jaunizveidoto radījumu saindēt ar pāris man ne visai tīkamām īpašībām : aizmāršību, stūrgalvību, dažām uz psihu velkošām iezīmēm... Un nu jau tēls manā galvā ir kļuvis daudz patīkamāks.

Tikai, tas vairs nav perfektais cilvēks. Tas ir vienkārši cilvēks. Ar saviem plusiem un mīnusiem un tieši šāds personāžs arī piesaista uzmanību. Līdz ar to arī mīnusi ir vajadzīgi, lai radītu līdzsvaru ar svaru kausiem tomēr pozitīvo īpašību virzienā. Un kā kādā sarunā nesen teica viens labs draugs : " ... arii trukumiem mes ljoti piekjeramies - dazhkart vairak par normalajam lietaam".

Laikam jau tāpēc citi spēj mūs paciest arī tad, ja paši sev reizēm nemaz nešķietam tik laba kompānija.