Pēdējās pāris dienas pagāja visai raibi. Gan ar kāpumiem, gan kritumiem.

Nonācu diskotēkā, kurai vajadzēja būt ballei - fail - tomēr ja neskaita ilgo laiku, kas pagāja dodoties uz dzīvokli kājām, nebija nemaz tik traki. Vismaz pēc ilgiem laikiem bija iespēja pastampāt pa deju grīdu. :D
Nevajadzīgi mācījos Z-svētku dziesmiņas, kas okupēja laiku, ko varēju pavadīt miegā. Tas kaitnina.
Nebiju pietiekami ambicioza un nepietiekami meloju - vēl viens fail, kas tika atalgots ar gandrīz labi. :(
Nosvinēju jauku vārdadienu (tiesa gan ne savējo :D ). Uzzināju par vēl vienu garšīgu torti, ieguvu pāris apsmadzeņojamas apziņas no cilvēka, kas man īpaši nesimpatizē un kopumā vakaru pavadīju jaukā kompānijā.

Tajā pašā laikā diezgan daudz manu nervu šūnu šonakt noārdīja vēl kāds. Es tiešām nesaprotu - vai esmu tik stulba, lai vienkārši neredzētu patiesību un saskatītu tikai to, ko es gribu redzēt? Un vai mana morālā spēka un nervu patēriņš vispār ir tā vērts?
Es no visas sirds ilgojos pēc rezultāta. Pēc viena ,iespējams pat līdz asarām, laimīga mirkļa, un es sev neraksturīgi akli ticēšu, ka tas pienāks. Es šobrīd esmu kaut kur pie izmisuma robežas. Sajūta, ka dzīve man ņem nost kādu mīļu cilvēku ir visai drausmīga.