Kaut kā pasaule sašķobijusies zem kājām. It kā pilnīgi ne bez iemesla. Laikam iztraucēja, izrāva mani no manas klusi lolotās ilūziju pasaules.
Tas pavisam noetikti ir uz labu. Kā Dženisa šodien teica, vismaz es būšu gatava un apzinos, kam pretī eju nevis cenšos ticēt patiesībā nepamatotām cerībām, par kurām sestā iekša jau sen teica, ka nebūs.
Tas gan nemaina to, ka mani ir labi un es gribu palikt laimīga cik ilgi vien iespējams.
Paranoja ir kaut kā piezagusies un grib izraut man no rokām manu mieru un drošību par nākotni. "... atgriezties vienmēr, vienmēr kaut vēlu ..."

Palasīju nelaimīgo cilvēku, kas nezin, ko iesākt ar savu dzīvi vai skumst pēc kāda ierakstus un sapratu, ka 'es nagus ielaidīšu stiprāk' un ja mani kaut kur nesīs, tad ar visu.