Laikam jebkurš liels nogurums man tagad asociēsies ar TO nogurumu pēc vairāk kā diennakts universitātē. Tā sajūta, ka smadzenes jau sen ir atslēgušās, nervi kaut ko savā nodabā tricina rokas un sirds ir tik smaga, ka kļuvis grūti elpot.
Es vairs neesmu paredzēta vēlajām naktīm un agriem rītiem.
Vakardienas sagurums pēc cilvēku burzmas.
Un man joprojām gribas nošaut mazo, bezpalīdzīgo Bembiju. Man laikam vienkārši ir alerģija pret maziem un bezpalīdzīgiem Bembijiem.

Cilvēki nav mana publika - kaķi, kompji un sīči (viņi neskaitās) - tā ir cita lieta. Nekādu pazemojošu publisku piezīmju, nekādas Bembiju ucināšanas un nekāda bezgalīgā nervu saspringuma cilvēku klātbūtnes rezultātā.