Tas ir tik kaitinoši un reizē nomācoši, ka šeit nav neviena cilvēka ar ko parunāt. Un es nedomāju chit-chat variantu, bet tiešām reālu sarunu par dziļākām tēmām kā "pēdējais tusiņš" vai "manas mīļākās kurpes".

Sasodīti gribās atrast kādu, kas mani šeit saprastu. Un laikam ar vienīgo tādu cilvēku es jau pamanījos visu salaist dēlī.

Tagad vēl ir rock climbing meitene, bet lai arī viņa ir vairāk čalis nekā meitene, kas atbrīvo mani no sarunām par matiem, meikapu un tamlīdzīgām "ļoti aizraujošām" tēmām, tur vienalga kaut kā trūkst.

Viss iekšā lēnām krājās un trūd. Un šoreiz es to kompostu negribu sevī nēsāt gadiem. Man tīri labi patika mana dzīve bez dažādiem nomācošiem elementiem. Vienkārši, saprotami un patīkami - līdz brīdim, kad es atbraucu uz šejieni.

Vai dzive varetu but vel lieliskaka? Sodien noplisa kompis.
Un visu dienu sap galva. Kas laikam tiesam ir smadzenu satricinajuma raditas sekas pec kritiena.
Kops sestdienas esmu nepartraukti kaut kur gajusi, ta vieta lai mierigi guletu. Un nu es saku to visai pamatigi nozelot.
Un turpmak mana dzive laikam par kadiem procentiem 70-80 parcelsies uz uni, jo mana dzive ir tur, kur ir mans kompis.

Un tam visam pa virsu tas calis nesalaboja preiksejas bremzes, tikai nomainija riteni. Kas nozime, ka es rit tomer dabusu zvanit policijai...