Tas reizēm liekas fantastiski kā visas lietas sakrīt savās vietās. Kā patiešām milzīgā puzlē - katrs notikums un izvēle ir kā viens ideāli iederīgs gabaliņš dzīves puzlē.
Un ne jau tikai par patīkamajiem notikumiem ir runa. Tie ir arī sliktie un nepatīkamie notikumi, kas liekas nodara vairāk ļauna nekā laba var pēc laika izrādīties ir bijuši vajadzīgi lielajai bildei.
Šobrīd izskatās, ka es aiz savas labās gribas gandrīz iebraucu daudz nepatīkamā situācijā nekā esmu tagad. Bet mani izglāba. [Paldies tev!]

Kā saprast, kad vajag un kad nevajag? Par tām reizēm, kad es klusēju es nōžēloju klusēšanu, kad neklusēju, vēlos, kaut būtu paklusējusi.

Ko nožēlo vairāk izdarīto vai neizdarīto? No vienas puses jau liekas, ka neizdarīto, bet pēc pieredzes šķiet, ka otrādi. Jebkurā gadījumā izdarītais atstāj vairāk sekas nekā neizdarītais.

Reizēm gribas sevi pārvarēt un darīt nevis pasīvi novērot. Bet darīšanas parasti, vismaz man, beidzas daudz negatīvāk nekā vērošana. Laikam jau, ka cilvēki, kas visu laiku ir "aktīvi darboņi" ir pieraduši pie neveiskmēm un, darot visu laiku, piedzīvo arī veiksmes, kas izlīdzina viņu pieredzes pozitīvo un negatīvo bilanci.

I

Šī bija lieliskas un darbīgas brīvdienas. Iekšā sēž gandarījuma un lietderības sajūta, ka varēju palīdzēt. [Zinot, cik viņi ir lieliski, es to nedaru ne tuvu tik bieži cik vajadzētu.]
Savācu daudz piparmētras un citronmelisas - smarža vienkārši fantatiska! Aizverot acis, pasaule pazūd un mani ieskauj neizmērojama piparmētru aromāta jūra.
Šķēres šīs dienas bija mans "labākais draugs" - pelašķi, vīgriezes, īzops, sarkanais āboliņš, smilšērkšķu lapiņas, citronliāna... Kas tik viss netika sagriezts, saplūkts un savākts.

II

Sen nebiju tā atpūtusies no visa un visiem un vienkārši baudījusi dabu. Vakars, atšķirībā no pilsētas, ienāca ar dzestrumu un brīnišķīgu mieru, kas apņem klīstot pa aizaugušām pļavām.
No apvāršņa ir pazuduši asfalta džungļi, cilvēki, tronšņi, kņada un pilsēts ne tik jaukais aromāts. Īpašu baudu sagādā vienatne - neesošie cilvēki. Esmu tikai es, daba un bezlagīgs vakara miers, kas iēsūcas miesā un savaņģo dvēseli, radot vēlmi apturēt šo mirkli un izstiept to līdz pat mūžībai. Iesaldēt pasauli, laiku un atstāt tikai neierobežotu telpu bezgalīgiem vienatnes klejojumiem.

III

Biju jau piemirsusi, cik lauki var būt "garšīgi".
Aromātiskas, saldas un mutē kūstošas zemenes, kas tā spēj garšot tikai svaigi no dobes plūktas.
Pirmie tomāti un gurķi, kuru garšu var sasmaržot!!! Neviens veikalā nopērkamais līdzinieks to nespēj! Pat ne tuvu. Visu ziemu ēdot ķīmiķotās "švammes" vairs knapi spēju atcerēties kā patiesībā šiem dārzeņiem būt jāgaršo - dievīg!
Pie jūlija gardumiem pieder arī saldās ērkšķogas, kas nogatavojās pirmās un saldie zirnīši, no kuru dobes tiek "medītas" gatavākās pākstis.
Un, protams, par gandrīz ekskluzīvu uzskatāma gaileņu mērce ar jaunajiem kartupelīšiem.... Tajā mirklī lauki manu garšu kārpiņu vērtējumā pārspēja jebkuru dārgāko restorānu.
Šīs ir bijušas īstas gastronomisko izvirtību brīvdienas.

Trūka tikai labas grāmatas un paēnas, lai mana brīvdienu meditācija būtu pati pilnība. Bet šajā gadījumā man nemaz nebūtu sanācis laiks lasīšanai.