Stulbā emocionālā kondīcija.
Atstāt domu
Sound Of Silence - May 26th, 2011
See beneath the shell
26 May 2011 @ 12:28 pm
26 May 2011 @ 11:30 pm
Atbildība ir izmirstoša.
Cik daudz reizes man veļ būs jāviļas, lai man pietiktu vai arī, lai es vienreiz par visām reizēm saprastu?
Vai tā būs vienmēr? Vai tas viss vienmēr būs uz maniem nerviem, manu atbildības sajūtu, manu kauna sajūtu?
Un pēc tā visa un noteikti vēl daudz kā šaubos, ka paranoju, piesardzību un mūžīgo iekšējo nedrošību būs iespējams tā vienkārši izskaust. Un man riebjas tās sajūtas. Par tām ir maz kas vēl nomācošāks...
Kļūst vienkārši skumji domājot, ka es sev turpināšu to nodarīt. Es esmu kļuvusi par to atkarīgo, nožēlojamo lupatu, kurai var kāpt un kāpt virsū, regulāri ieslaucīt mēslus un es to vienkārši paciešu, noriju, samierinos UN CERU, KA TAS MAINĪSIES!!! Naivuma un stulbuma kalngals. Esmu kļuvusi par to, ko ciniskā manis versija uzskatīja par ļoti nožēlojamu sieviešu modeli. Un te nu es esmu. Bez izejas un izvēles. Vismaz pagaidām.
Tāpēc es gribu būt neatkarīga. Ja man ir jāizlemj, ko es ziedotu - otru cilvēku vai iespēju, ka es pati spēju nodrošināt savu dzīvi, šobrīd es teiktu: "Cilvēki nāk un iet un katrs no viņiem mani sāpinās, ja ne vienā, tad citā veidā, bet es palieku". Ja es strādāju sev, dzīvoju sev, esmu viena, ciniska un tikai ārēji un papusei laimīga, tas iespējams vismaz uz kādiem gadiem būtu vieglāk. Un tad es nosprāgtu veca un vientuļa ar saviem kaķiem. Patiesībā, ja ar laiku es dzirdu kā kaķīši ar mani runā, tad nav ne maz tik traki.
Patiesībā vienīgais, kas maini baida nākotnē bez kāda blakus ir vientulības sajūta, kas ar laiku pārvēršas šizīgā izmisumā, jo vientulība nav vienatne. Vientuļš cilvēks neizvēlas būt, bet tāds vienkārši kļūst.
Es vienmēr gribu būt viena, nevis vientuļa. Tas tiešām ir dzīves viens no pašiem svarīgākajiem postulātiem.
Es gribu varēt paļauties. Paļauties tā, ka es zinu, ka viss būs kārtībā, nevis pēdējā mirklī iespējams sagrābts, saķerts, ja paveicās tad uz cūceni kaut kur sakasīts. Un uz nākotni kaut ko atlikt ir bezjēdzīgi. Cerēt uz izmaiņām? - naivi.
Labākajā gadījumā smags darbs un daudz nervi, sliktākajā - atskārsme, ka es esmu izcūkojusi visai pamatīgu daļu savas dzīves, lai ļautu sevi sagraut un izpostīt, jo es cerēju uz kaut ko, kas nekad nepienāca.
Vai tā būs vienmēr? Vai tas viss vienmēr būs uz maniem nerviem, manu atbildības sajūtu, manu kauna sajūtu?
Un pēc tā visa un noteikti vēl daudz kā šaubos, ka paranoju, piesardzību un mūžīgo iekšējo nedrošību būs iespējams tā vienkārši izskaust. Un man riebjas tās sajūtas. Par tām ir maz kas vēl nomācošāks...
Kļūst vienkārši skumji domājot, ka es sev turpināšu to nodarīt. Es esmu kļuvusi par to atkarīgo, nožēlojamo lupatu, kurai var kāpt un kāpt virsū, regulāri ieslaucīt mēslus un es to vienkārši paciešu, noriju, samierinos UN CERU, KA TAS MAINĪSIES!!! Naivuma un stulbuma kalngals. Esmu kļuvusi par to, ko ciniskā manis versija uzskatīja par ļoti nožēlojamu sieviešu modeli. Un te nu es esmu. Bez izejas un izvēles. Vismaz pagaidām.
Tāpēc es gribu būt neatkarīga. Ja man ir jāizlemj, ko es ziedotu - otru cilvēku vai iespēju, ka es pati spēju nodrošināt savu dzīvi, šobrīd es teiktu: "Cilvēki nāk un iet un katrs no viņiem mani sāpinās, ja ne vienā, tad citā veidā, bet es palieku". Ja es strādāju sev, dzīvoju sev, esmu viena, ciniska un tikai ārēji un papusei laimīga, tas iespējams vismaz uz kādiem gadiem būtu vieglāk. Un tad es nosprāgtu veca un vientuļa ar saviem kaķiem. Patiesībā, ja ar laiku es dzirdu kā kaķīši ar mani runā, tad nav ne maz tik traki.
Patiesībā vienīgais, kas maini baida nākotnē bez kāda blakus ir vientulības sajūta, kas ar laiku pārvēršas šizīgā izmisumā, jo vientulība nav vienatne. Vientuļš cilvēks neizvēlas būt, bet tāds vienkārši kļūst.
Es vienmēr gribu būt viena, nevis vientuļa. Tas tiešām ir dzīves viens no pašiem svarīgākajiem postulātiem.
Es gribu varēt paļauties. Paļauties tā, ka es zinu, ka viss būs kārtībā, nevis pēdējā mirklī iespējams sagrābts, saķerts, ja paveicās tad uz cūceni kaut kur sakasīts. Un uz nākotni kaut ko atlikt ir bezjēdzīgi. Cerēt uz izmaiņām? - naivi.
Labākajā gadījumā smags darbs un daudz nervi, sliktākajā - atskārsme, ka es esmu izcūkojusi visai pamatīgu daļu savas dzīves, lai ļautu sevi sagraut un izpostīt, jo es cerēju uz kaut ko, kas nekad nepienāca.