Šī ir bijusi viena errorīga diena.
1. papīrs, ko nopirku, printerim vienkārši negaršoja;
2. bez desmit piecos attapos, ka man jau bija jābūt SK. Tā nu paķēru mantas un skrēju;
3. visas parastās tantes bija izpletušās, kā jau vienmēr, tā kā vietas bija maz un es vienai no viņām traucēju (un viņa man arī);
4. tā kā es skrēju biju aizmirsusi paņemt zeķītes;
5. salocīju skapīša atslēgu;
6. pārlauzu skapīša atslēgu mēģinot atlocīt atpakaļ;

Ceru, ka vismaz rīts ar šādiem erroriem nebūs bijis pildīts, jo es izdarīju dažu labu nākotnei ļoti svarīgu lietu.

Es joprojām velku gumiju. Jūtos bezspēcīga un nomākta. Un kāpēc, kā vārdā???
Vai nu ir vai nu nav. Teatrālas izrādes nekad nav bijusi īsti mana spēcīgā puse.

Maksimālisms var kaitēt, bet tai pašā laikā aizvien biežāk šķiet, ka tas nāktu par labu. Tas ir kā ar puskaltušu stādu. Ļaut nomirt pavisam (bet atmiņas par to visu tomēr paliek) vai tomēr cīnīties. Vai ir tā vērts? Vai tiešām rezultāts būs un ja būs tad kāds?