Njā... Šodien izformējās doma, kas jau sen maļās pa manu prātu un līdz šim vairāk kārt ir paspējusi uzpeldēt.

Ja no vecākiem un viņu mūžīgās vēlmes, lai mums būtu pēc iespējas labāk, kaut arī pēc viņu standartiem, ne gluži mūsējiem, nevar aizbēgt, tad kas attiecas uz jebkuru citu attiecību formu, tad paša spēkos ir tikai aiziet, "kad pazūd gaisma tuneļa galā". Neko otra vietā jau tāpat neizdarīsi.

Bet jebkurā gadījumā viss dzīvē notiek uz labu. Lai arī cik grūti to reizēm būtu saskatīt. Un no visa ir iespējams paņemt līdzi kaut ko vērtīgu un man tā ir ļoti daudz.


Kaut kur manā dziļākajā būtībā sēž tieksme pēc iznīcības. Viņa tur dzīvo jau ļoti ilgi. Un ik pa laikam uzpeld, lai atgādinātu, ka lielākā daļa no lietām, ko es apzināti vai neapzināti daru savu emociju vadīta ir vērsta tieši uz to. Uz to vienu dienu, kad es būšu brīva no cilvēkiem, lai vairs nekas nestāvētu man ceļā.

Laikam jau atkla ir pienācis mirklis uz brīdi ievelties bezdibenī, lai no jauna rāptos virsotnē.

No asarām sāpoša galva un iekšā tāda sajūta, it kā tur dzīvotu kliedziens, kuru nav iespējams atbrīvot. Un tas viss rodas no nekā un no visa reizē.