Vmpīri kādreiz bija vampīriskāki. Un kaut arī grāmata nav pārāk baisa un biedējoša, kā to pieprasītu mūsdienu lasītāji, jo cilvēks nepārtraukti meklē kaut ko vēl sātīgāku jebkuras sajūtas virzienā, tomēr tā ir patīkama - ar seno laiku pieskaņu, kādu šobrīd radīt būtu sarežģīti. Viss norisinās lēnāk. Pasaule ir lenāka.

Man reizēm pietrūkst laiku, kad viss bija mierīgāks un nekas nenotika tik strauji. Bet tai pašā laikā pirmos mēnešus kādā citā gadsimtā dzives ritma gausums mani drošvien dzītu izmisumā.

Man vienmēr ir paticis vērot no malas. Visus un visu. Cilvēku uzvedību, rīcību, morāli, intereses, savstarpējās attiecības un to, kā tas viss ietekmē indivīdu. Būtu fantastiski eksistēt tikai enerģijas līmenī, lai pētītu cilvēkus, vērotu viņus, bet tai pašā laikā vienmēr paliktu atstatus.

Mana saimnieciskā puse brīžiem ilgojas pēc cepeškrāsns. Tādas normālas, kurai var regulēt temperatūru, vai vismaz kura uzkarst viscaur vienādi.

Skaņa ir atgriezusies! Es jau domāju, ka tā zudusi uz visiem laikiem.

Kā viens cilvēks teica: "Vari klausīties savu skaņu bez skaņas kartes" un es to tiešām varu! :)