Lietainais un drēgnais laiks ir izšķīdinājis kaut ko jau sen iekapsulētu.

Pārmaiņas, izmaiņas, mainība.

It kā visa pasaule grīļotos. Latvija vai ne Latvija un cik ilgi? Kā saplānot un salikt visu tā, lai no tā visa es iznāktu laimīga pati un nesāpinātu citus...?

No otras puses man uzglūn pieradums un rutīna, varbūt.... Šis tas ir pagaisis. Vai arī kaut kur noglabāts un aizmirsts. Kāda es pati biju sākumā?

Un es brīžiem tiešām apskaužu kliņķus... Lai arī intelekta ir gaužām maz, salīdzinot ar ikdienā satiktajiem cilvēkiem, viņi ir laimīgi tieši tāpēc, ka tā viņiem nav. Ir dzīve, izklaides, atpūta. Viss notiek viegli - vai nu ir vai nav. Un viņus tas neuztrauc. Līdz ar visai aprobežoto domāšanu nāk laime un pārliecība par to, ka esi forš, esi labākais un visiem tu patīc. Tāda kā atbrīvotības aura, kas brīžiem mijas vai kombinējas ar pilnīgu idiotismu. Stulbenis ir šo cilvēku diagnoze, bet tas reizē dara viņus laimīgus. Iespējams krietni vien laimīgākus par daudziem citiem.