Mana diena ir gandrīz aizvadīta. Aiz loga slīd tumsa. Man klēpī ir burvīga sarkana roze un piecas jaukas sarkanas tulpītes. Diena pagāja darbībā un šis ir pirmais atelpas mirklis. Es jūtos labi. Šī diena pagāja tieši tā, kā es to biju vēlējusies.

Filma bija laba, diemžēl ne lieliska, bet laba. Un man patika kaķis un cepurmeistars. Jā vienkārši nepaplašināti teikumi šodien ir mans stils.

Apsaldēju kājas plānās kurpītēs, bet man joprojām tās minūtes šķiet tā vērtas.

Vakar es domāju par ilgas draudzības "formulu". Un es zinu tās divus galvenos elementus - sarunas un laiks vai arī laiks un sarunas, neesmu īstī pārliecināta, kas ir svarīgāk. Protams, abi tiek apaudzēti ar līdzīgām interesēm, kopīgiem pasākumiem, pārbaudījumiem , grūtībām un prieka mirkļiem, tomēr bez divām pamatvērtībām draudzībai nebūtu kur augt un attīstīties.

Reizēm nav tik nozīmīgi, ko cilvēks izdara, bet gan ko viņš ir gatavs darīt.

Un vienmēr ir svarīgi pateikt tos labos sīkumus, kurus mēs it kā uz mirkli piefiksējam savās smadzenēs, ievelkam ķeksīti par pozitīvu emocijas niansi un tad atkal atkal palaižam aizpeldēt zemapziņas dzīlēs. Šie mazie ķeksīši krājas un veido kopējo emociju gammu pret cilvēku. Ar laiku ir miglains, kas tieši tas bija, bet ir palikusi sajūta par kaut ko labu vai tieši pretēji - sliktu.

" People will forget what you said, people will forget what you did, but people will never forget how you made them feel."


Visbeidzot par mani (pateicoties draugiem.lv kalendāram) atcerējās daži tādi, ko kuriem to nebūtu gaidījusi un aizmirsa daži tādi, no kuriem iespējams biju domājusi sagaidīt vairāk uzmanības. Bet tā jau tas vienmēr ir, ka labais tāpat kā ļaunais nāk no visnegaidītākās puses.