schizophrenic
09 February 2010 @ 04:17 pm
 
Uztvere. Skats uz lietām un tas, kā smadzenes reaģē uz tām. Nervu centri, kas reģistrē apkrāt notiekošo pelēkajās šūniņās.

Mani interesē reakcija un priekšstati, kas izraisa tādu vai savādāku rīcību. Kaut kas personības veidošanās procesā.

Cik tālu īsti ir jāattīstās vidusmēra cilvēkam? Sabiedrības normas kā uzspiests viedoklis, ka tā ir pieņemts, jo tā domā vairākums.

Jo tālāk es dzīvoju, jo vairāk redzu visatļautību sev riņķī. Tur, kur ir zudusi disciplīna, ir iesākusies degradācija. Lēns process, kas ar katru dienu atļauj cilvēkam kļūt arvien brīvākam savā rīcībā un elastīgākam uzskatos par to, kas ir pieļaujams. Nav pieraduma pie kārtības, atbildība, pienākuma sajūta.

Aiz dzelzs priekškara nerunāja par daudzām tēmām, bet šobrīd, šķiet, notiek virzība pretējo galējību virzienā.

Protams, ka lielākā daļa lietu dzīvē nav tā vērtas, lai tiktu kustinātas smadzenes un ietu bojā nervu šūnas, bet tomēr...
 
 
Dziļāk iekšā: Riebumā savilkta grimase
 
 
schizophrenic
09 February 2010 @ 04:48 pm
 
Kaut kur starp acīm un pelēko vielu ir iesprūdis miegs. Tas lēnām, bet uzkrītoši sāk aizvien vairāk likt par sevi manīt.
Vakar, klausoties par trigonometriskajiem vienādojumiem, tas mani gandrīz uzvarēja. Pēc aptuveni stundu ilgas cīņas ar domu doties uz dzīvokli gulēt, tas no manis atkāpās. Lai gan neteikšu, ka cīņa bija viegla, jo gandrīz nepārtraukti klanījos. Un visai bieži, pieliekot vērā ņemamas pūles un paverot šķirbu starp plakstiņiem, manas acis sastapās ar pasniedzēja acu skatienu, kas šobrīd jau šķiet mazliet apkaunojoši, ņemot vērā manu sēdvietu.

Laikam neatliek neka cits kā vien dot pret triecienu ar krūzi brūnās žļurgas, pret kuru joprojām izturos aizdomīgi, jo tai piemīt tieksme mocīt mani ar miega badu rītos, kad neesmu izdzērusi dienišķo nodevu ķermenim.