Postapo. Tuksnesis. Ciemats no kura mani un manu nevisai harizmātisko ceļabiedru izsviež pēc tam, kad esam pazaudējuši ēzeļus un vēl trīs ciematniekus. Saksafonists-samurajs-mangas čalis, kuru visai ātri apvāc. Tad brutāli daudz taisnstūru. Suņi, stabs, lācis ar sprāgstvielām un detonatoru anālajā atverē un visbeidzot Lea, kas atjēdzas viena pati visai apskādēta stāvot blakus zirneklimn un ceļabiedram, kā arī gabaliņu tālāk guļ Koks.

Man pēdējā laikā atkal uznācis kaut kāds riebīgais! Pati nesaprotu no kā... Bet nu jau ir aizgājis tik tālu, ka pašai sāk krist uz nerviem.

Līdz kaulam ir aizgājusi vesela čupa negāciju. Vēl viena čupa gribētu man riņķī sienu, lai man nebūtu iespējams pieskarties, ne fiziski, ne morāli. Fuj! Visnotaļ pamatīgs fuj.

No manis vajag izārstēt riebumu kamēr tas tur vēl nav ieēdies.

Mūs veido cilvēki mums riņķī. Un es esmu laimīga.