Man šovakar tā kārojas uzlikt mīksto vēsturei. Esmu šī kārdinājuma varā kopš ienācu mājās....
Šai vietai piemīt baisa slinkuma aura... :D

Man iekšā sēž tas pretīgais nervu drebulis, kas rada sajūtu, ka man ir auksti pat trīs džemperos + nežēlīgi trīcošas rokas. Parastā reakcija uz nervu saspīlējumu.

No vienas puses jau fufelis un visiem tāpat nekad neizpatiksi un nepatiksi, bet man riebjas, ja šāda klātbūtne ir uzspiesta. Esmu paradusi šādas lietas risināt turoties pa gabalu neatkarīgi, kurā no viedokļu forntēm esmu (un parasti ne šajā, jo principā nemēdzu to pamanīt, vai arī man tas nav svarīgi, ņemot vērā lielāko daļu no manu visu dārgo kolēģu viedokļiem par mani).

Un šoreiz... Šoreiz laikam jāatkāpjas ir man. Nevis stūrgalvīgi un neskatoties uz citiem jādodas izvēlētajā virzienā. Šoreiz nedomāšana par citiem var radīt negribētas negācijas man pašai...

Internets ir cilvēka septītais prāts.

Nervu "lēkmes" otrā stadija - paniskas ievirzes optimisms ar aktīvu mūziku.

Man lēnam atkal sāk kļūt silti.... Šobrīd prasītos pēc krosiņa ap māju līdz nokrišanai totālā bezspēkā...

Es gribu savu melno džemperi.

Internets un personiskā neaizskaramība. Viss kas ir nonācis šajā atejā ir publisks.