Savādi, kā tas, ko vēl nesen skaidroju citiem un kam ticēju un joprojām ticu arī es pati, darbojas šeit, tā vietā, nevis vērojot no attāluma.

Jā, tā apziņa palīdz, bet tai pašā laikā pagātni tas nemaina un izvēles kļūdu nelabo. Atmiņās, protams, jāiesaiņo tikai pozitīvais.

Man piemīt tendence sagatavoties ļaunākajam.

Teiciens "Tā ir dzīve" nestrādā, jo tie ir cilvēki, kuri veido dzīvi, tās pamatus ar savām vērtībām, lēmumiem, izvēlēm, meliem, teātri, izlikšanos un patiesību, ko agri vai vēlu var nojaust un sajust, ja ne izprast.

Un es gribu būt patiesa.

Es esmu aplipināta ar nekā nedarīšanu. Un pats trakākais man ir vienalga, mani tas neuztrauc! Tas ir drausmīgi, man jau par to vien vajadzētu krist panikā...
Un jau atkal es ievilkšu savas naktis ar negulēšanu un no rīta mana sirds gribēs smagi un brutāli izklapēties no krūtīm. Šī sajūta atgādina pohu rītus, kad visam organismam sirdi ieskaitot ir smagi. Man ir miega pohas. Tas ir - būs. Fiziski visai nomācoša sajūta.




Ā jā! Iepriekšējā ieraksta galvenā doma bija : man ir bail, ka kļūstot par narkomānu es vairs neatkopšos...