Kā viens cilvēks šitā var uzlabot garīgo. Īss smaida uzliesmojums pa visu seju, bez maz vai tā ka vaigi sāp.
Un iekšā griežās sen pazudušais uztraukums.
Laikam vairāk par to, ka es atkal nepasaku kaut ko ne to... Un jā - mani tomēr neienīst... Arī tas šķiet tīri patīkami.
Kaut vai īsa saruna, bet vismaz saruna.

Uzreiz enerģijas deva. Cik maz man tomēr vajadzēja lai tiktu sapurināta.

Un cik daži muļķīgi sīkumi tomēr spēj iepriecināt... :D Arī tad ja tā ir tikai bērnešķīga makšķerēšana... Sajutos kā jaunībā... :D Nostaļģija, nostaļģija...



Un vēl tāda lieta par pēdējām dienām. Paldies, par padomiem, bez tevis mana dzīve šobrīd būtu daudz trakākā stadijā.
Bet tam jau laikam ir domāti draugi - lai izglābtu mani no manis pašas un pacienātu ar skatu no malas. :) Milzonīgs tev paldies par to :)