Radusies vēlme izplesties. Paplašināt loku sev riņķī.

Un es atkal atduros pie šādām tādām iekšējām nejēdzībām.

Man trūkst skata no malas. Visai objektīva, lai gan daļu es pati labi zinu, tikai atsakos ņemt vērā, jo man tas dzīvot netraucē.

Tad vēl mans prāts cīnās ar manu po***ismu, bet tā ir bezcerīga bakstīšanās. Acu priekšā ir visai spilgts piemērs, kā po***isma uzvara var nogremdēt. Tas maita ir indīgs, ļaujot vaļu vienreiz, noteikti pēc brīža jau atkal būs klāt.

Līdz ar to: jāmācās, jāmācās un vēlreiz jāmācās...

Galva lēnām atkal kļūst par spaini, et šoreiz vairāk miega dēļ...


Un esmu patērējusi jau pietiekami daudz laika darot neko - shame on me!!!!