Iespējas, izdevības, sagadīšanās, veiksmes. Cik gan liela ir tā visa nozīme cilvēka dzīvē. Dažas sekundes reizēm var mainīt tik daudz, pat noteikt - dzīvos vai mirs.

Neziņa un bezspēcība mirkļa un notikumu priekšā. Atmiņā pārcilājot nepatīkamas situācijas, nākas secināt, ka dažas sekundes uz vienu vai otru pusi būtu nesušas daudz veiksmīgāku iznākumu un tomēr - notika tā kā notika.

Visā ko dara ir jāieliek atdeve ar pēc iespējas mazāku šaubu devu. Un iesāktais ir jāturpina. Arī ieradumi, to maiņa mēdz nest diezgan negatīvas sekas. Cieņa pret dzīvi, apzināšanās, ka bravūra, ja nav pastāvīgi kultivēta, ir kaitīga un noved pie izgāšanās - izejas punkta ar secinājumu, ka nebija tā vērts. Savu spēju pārvērtēšana rada, iegrimšana pašapmierinātībā un ilūzijā par pārākumu rada neuzmanību, nevēlēšanos redzēt un ieklausīties, kas noved pie neizdošanās.

Uz visu raugoties ar zināmu pietāti, rodas drošs pamats, kaut arī no neveiksmēm nav pasargāts neviens.

Atgādinājums reizēm sevi nolikt pie vietas.

Dāvanas, dāvanas, dāvanas... Pieaugot materiālo vērtību nozīmei, reizēm dāvanas šķiet pašsaprotama lieta, un ne jau šādas tādas dāvanas. Bet kāpēc tad īsti cilvēki dāvina? Viņi atceras un vēlas iepriecināt. Reizēm liekas, ka šī daļa pazūd kaut kur pienākumu un normu jūklī.

Dāvanām, manuprāt, jābūt nevis tāpēc, ka tā pieņemts, bet tāpēc, ka pašam cilvēkam ir vēlme apsveikt.
Un jā, šīs lietas bieži vien parāda, cik labi pazīstam to otru cilvēku. Tas ir kā atgādinājums palauzīt galvu, lai izsijātu visu ko par otru zini un prieks saņēmēja acīs būtu neviltots.

Reizēm nākas secināt, ka informācija par cilvēka personību, interesēm un hobijiem ir paslīdējusi garām neievērota vai vienkārši nav tikusi piefiksēta. Tad kā tur īsti sanāk ar to nozīmīgumu?

Anyway iepriecina sīkumi, tikai ir jāmāk priecāties.

Un reizēm es aizdomājos par grieztajiem ziediem. It kā jau skaisti, bet brīžiem parādās doma, par to, ka augiem arī sāp. Bet tai pašā laikā neviens jau garu, garu rozi podiņā apkārt nestaipīs... :D