Šodien uz brīdi man iedzēla iekšējās paralīzes sajūta.
Es ienīstu bezpalīdzību, to sajūtu, ka esmu par stulbu, lai saprastu un izdarītu. Laikam nekad nesapratīšu kā visi tie, kas savos vidusskolas gados velk knapi sekmīgas atzīmes ar to samierinās.
Bezpalīdzība, ka neko nesaproti, nezini un nevari izdarīt. No šī sajūtas vienmēr esmu vairījusies un kārpījusies no tās laukā, cik ātri vien iespējams. Tas ir kā ļaunākais bieds, blenzt lapā un nesaprast. Mani tas paralizē. Padara rīcības nespējīgu.

Jā - manī mīt zināma godkārība un diezgan augsta viduvējība ir zemākais ar ko esmu gatava samierināties. Varbūt pat ne tik daudz godkārība, kā savi standarti, zem kuriem es nevēlos noslīdēt. Lai gan to jau laikam sauc par godkārību. Patiesībā man tās pat ir par maz.