Šodien dažādās formās iznira pagātnes rēgi, atgādinot par sevi un liekot paskatīties uz citiem dzīves posmiem ar kritisku aci.

Secinājums viens - tas bija sen un vairs nav patiesība, bet sejā palicis smaids un pārākuma sajūta... :D Zinu, ka tas nav veselīgi un dzīve šādos brīžos noliek pie vietas, bet man patīk tēmēt augstu, lai sasniegtu vismaz daļu iecerētā. Tas tā, jau par citu netieši saistītu tēmu.

Kino Rīga bija filma par starptautisko miera dienu 21.septembrī. Filma bija labāka nekā biju gaidījusi. Autora pūliņi, lai panāktu iecerēto, pierādīja, ka dzīvē, nospraužot mērķi un tiecoties pēc tā, nekas nav neiespējams ir tikai jāpieliek pūles.

Vēl arī analizējot savu dzīvi esmu nonākusi pie secinājuma, ka tiešām saņemu visu ko vēlos. Un jā - reizēm esmu vēlējusies balstoties tikai uz prātu un neieklausoties dziļāk. Tad nu šobrīd dažas vēlēšanās ir derīgas tikai loģikai un saprātam. Bet es ticu, ka viss dzīvē notiek tieši tā kā tam ir jānotiek, līdz ar to iespējams, ka iekšējā nocietināšanās man ir darījusi tikai labu.


Kas attiecas uz pagātnes rēgiem salīdzinot ar šo brīdi, esmu laimīga par to, kas man ir.