Šovakar maldos kaut kur starp spītības analīzi un vispārīgām domām par mērķiem, to sasniegšanu, sava rakstura audzināšanu. Kaut kur iekšā sēž sentiments par neko. Pilnīgi neko. Gribētos kā uz platekrāna televizora vērot savu dzīvi no malas. Tikai vērot, nepiedaloties...
Kāds idiots reiz teicis, ka uz grāmatās lasīto cilvēks nevar attīsties, veidot savus uzskatus, morāli. Skuju tev! Var!
Grāmatas liek domāt un analizēt, gan saturu un notikumus kopumā, gan varoņu rīcību, personības, īpašibas. Jā, tie ir cita cilvēka 'suņa murgi', bet mācīšanās no citiem ir jau sen atzīta kā labāka nekā mācīšanās no savām kļūdām. Tad nu autori savos tēlos iepin dzīvē novēroto un piedzīvoto. Cilvēka iztēle balstās uz pieredzēto - viena no daudzajām filozofijas teorijām. Šī doma palikusi prātā no Sofijas pasaules, kuru vēl neesmu saņēmusies pabeigt, bet doma laba. Jo ja tā padomā formas, kuras lietojam, iztēlojamies, tomēr lielākoties ir jau kaut kur dabā redzētas. Protams, jo tālāk cilvēce virzās, jo tālāk no dabas.
Un nu jau esmu aizvirzījusies no tā ko sākotnēji gribēju paķidāt(briemīgais, personīgais lamuvārds, bet man ir slinkums meklēt pelēkajā vielā labāku veidu kā izteikties).
Un tātad - spītība. Man visai personīgi un labi pazīstama īpašība. It kā jau nekāda vaina, tikai reizēm manis pašas labā būtu, ja mācētu tai pārkāpt pāri. Tik cītīgi neieliptu kāda sava principa un spītības apsēstībā, kas noved pie tā, ka nodaru kaitējumu pati sev, savām interesēm.
Bet visbiežāk palikt pie savas taisnības un patiesības mirkļa iespaidā šķiet svarīgāk.
Kaut arī bieži vien jau tajā mirklī apjaušu, ka man izdevīgāk būtu piekāpties, bet tas nozīmētu... piekāpties!!! Atkāpties no savas patiesības. Un to es mīlu pat vairāk par savu paranoju...
Bet laikam jau ir jāsāk audzināt sev raksturs, neviens cits to vairs neizdarīs. Visas lielā izmēra korekcijas savā dzīvē varu izdarīt tikai es pati. Lai gan bieži vien tie ir pakārtējie cilvēki, kas netieši iemāca un parāda priekšā. Mijiedarbība, kuras rezultāts tāpat kā zālēm, terapijām un treniņiem jūtams tikai pēc laika. Un tad brīžiem pār mani pārveļas kāda atklāsme, ka kāds cilvēks man ir kaut ko iemacījis. Pēdējā laikā viens vairāk kā citi ir iemācījis šo to no dzīves, mazliet no tā kā dzīvot. Man gan tas viss vēl jāsagremo un ,iespējams, daļu no jauniegūtajām atziņām es no savas zemapziņas vēl tikai saņemšu, bet jau tagad - paldies tev, tu pat nenojaut par paveikto, bet es esmu mainījusies uz labo pusi.
Jāmācās ir visu mūžu. Ir vai nu progress vai regress. Uz vietas nestāv nekas. Tāpat arī cilvēka personība, manuprāt, nekad nebūs pilnībā noslīpēta, jo jauni apstākļi un jaunas situācijas vienmēr var iemācīt ko jaunu, kamēr vien mēs izvēlamies mācīties nevis iesīkstēt savos uzskatos un ieķept savā mazajā pasaulītē un ticēt, ka "es zinu labāk, esmu gudrāks, un jūs visi neko nesaprotat, esat niecības, un es lekšos tik ilgi līdz jums apniks un pēdējais vārds piederēs man". Brīdī kad cilvēks sāk kļūt šāds, viņš noveco, iesīkstē, pārtrauc savu attīstību.
Piebildīšu, ka komatu iztrūkums rakstā mani neuztrauc. Pareizrakstība varbūt... Kad pārlasīšu ar skatu no malas, izlabošu.
P.S.
Atļaušos atgādināt, ka pasaule griežas ap mani!
Domu fons: Red Hot Chili Peppers - Californication