Reizēm gribas skriet laikam un notikumiem pa priekšu.
Noķert iztēles sajūtas, kas dzīvo tikai manā galvā...
Kā redzēt sevi sēžam uz jumta un lūkojamies pilsētas ainavā un saules pēdējo staru spēlē pirms pazušanas aiz apvāršņa.

Bet izpaliek kāpiens, izpaliek telpu apskate, palūkošanās laukā pa logu, lai redzētu, ka pieveikts vēl viens stāvs ceļā uz augšu.
Tas viss prasa laiku, bet man gribās skatu, skatu no augšas...
Visbeidzot nekur nav garantija, ka kāpiena rezultāts būs tāds kā es to gribu redzēt un ,iespējams, pie nogrieztām kāpnēm uz pašu augšu gaida aplauziens.
Aplauziens, pat ne tik ļoti par pašām kāpnēm, kā par to, ka nebiju rēķinājusies, ka tā var gadīties...

Un kāpjot lejā, atkāpjoties no mērķa, ceļa aplūkošana vairs nesniedz ne tuvu tādu prieku kā dodoties augšup.

Skats no augšas vienmēr šķiet vilinošākā ēkas daļa, bet uzkāpt nepalūkojoties riņķī, strauji tiecoties pēc mērķa, var nākties secināt, ka pats process lēns un izbaudīts būtu sagādājis daudz vairāk prieka nekā tikai skats no augšas.