Cilvēks ir viens traki dīvains radījums.
Bet to, kas mēs īsti esam laikam jau neuzzināsim nekad, jo redzam pasauli tikai savām acīm.
Redzēt patiesību var tikai no malas.
Tas ir kā sēžot vilcienā gribēt paskatīties kā šis vilciens aizbrauc tālumā no viņa neizkāpjot.

Tik daudz uz pasaules ir nesaprasto. Cilvēks taču savā būtībā ir bara radījums.
Un katram gribas justies saprastam, atrast sev līdzīgos. Jeb varbūt tomēr nē?
Cilvēku starpā notiek nepārtraukta mijiedarbība. Nekas vairāk kā tikai "man kko vajag no tevis - tev kko vajag no manis".
Kad vienam no cilvēkiem vairs neko nevajag saikne pārtrūkst.
Neizklausās diez ko daudzsološi...

Dzīves rutīna nomāc.
Un tikai retajam izdodas no tās izrauties.
Citi atliek dzīvošanu vēlākam laikam.
No otras puses katrs pats ir savas dzīves "Dievs" un citiem nav tiesību ne iejaukties, ne pamācīt.
Vismaz ne uzspiest šīs pamācības.

Dzīve dod to ko cilvēks ir pelnījis, tikai jāprot to paņemt.
Cik daudz gan spēj maninīt viens vienīgs smaids?

Es gribu pastaigāt pa dzelzceļa tiltu. Paskatīties lejā un ieraudzīt Daugavu.