Jau atkal kaut kur pa domām maisās teorija par cilvēka seju un marli.

Uz lietām skatoties no malas, distancējoties, lai analizētu, biju piemirsusi, ka arī pati esmu posms cilvēku savstarpējo attiecību mijiedarbības ķēdē. Un tas, ko es redzu no malas, attiecas arī uz mani un var parādīties arī manā rīcībā.

Kā arī tas, ka kādā brīdī varu nonākt otrā pusē, uz kuru līdz šim biju raudzījusies no malas.


Mēs maināmies. Nepārtraukti. Un laikam jau neatgriezeniski. Jo arī atgriežoties pie vecām patiesībām cilvēks ir kļuvis citādāks - ar klāt nākušu iespaidu un pieredzes bagāžu un plašāku skatījumu uz dzīvi kopumā.


Reizēm par biedinājumu man kalpo kļūdas, ko redzu pieļaujam citus. Pasaule ir pilna ar mācību stundām no izdzīvošanas un mērķu sasniegšanas mākslas, tikai jāmāk tās saskatīt. Un jā - izskatās, ka šoreiz man būs nepieciešama palīdzība.