Stikla bumba, nu zini, tās, kuras sakrata un tad snieg sniegs. Es tādā dzīvoju un ir labi, jo nekas no tā, kas notiek tur ārā mani nesatrauc, es apmetu kūleni, kad kāds sakrata manu paradīzi un atkal laimīgi piezemējos.

Tuvojas tas brīdis, kad man atkal jānonāk ārpusē un tur piezemēšanās nav ne tuvu tik mīskta, atstājot rētas un zilumus, ko atkal dziedēt, atgriežoties savā mazajā pasaulītē.