Garīgais tāds mazliet uz pēēē nošļūcis. It kā jau iemesla nav tomēr ir. Nav. Ir. Nav. Varbūt. Laikam jau, ka tas darās tikai manā galvā. Īsti nav par ko runāt. Un tas kaut kur iekšā mazliet baksta. Dzīve ir totāli vienmuļa. Miegs - darbs - miegs - darbs - problēmas - miegs - darbs - pasēdēšana pie draugiem un kādu h - miegs - darbs - miegs - darbs un tā kā kāmja ritenī. Nebeidzami un garlaicīgi. Vēlēšanās kaut ko apgūt arī tuvu nullei. Koncenrēšanās spējas un motivācija arī nekāda.

Un tam visam pa virsu nav sarunas. Nav temata. Ir tikai divas visai nošķirtas dzīves ar nu jau visai mazu savienojumu. Nogurums, slinkums, nevērība...

Rīt cerams es beidzot varēšu doties un nokārtot savas lietas. Un tad miegs un maiņa.