Troņmantnieks.
Posted on 2007.12.09 at 21:31
Kādā maģiskajā pasaulē, ko dēvēja par Stormholdu, karalim bija 12 dēli. Kad karalis nonāca uz nāves gultas, viņs savu varu pār Maģisko Pasauli vēlēja nodot kādam no dēliem, taču nevarēja izlemt kuram no tiem. Tad vismantkārīgākais dēls, pamazām nogalināja visus brāļus, lidz kā pats pēdējais palikušais dabūja troni.
**************Pēc daudziem, daudziem gadiem, kad viņš pats gulēja slims un vārgs uz nāves gultas, pienāca viņa kārta izvēlēties troņmantinieku. Viņam bija septiņi dēli un meita, kas gadiem ilgi bija kādas burves gūstā un verdzībā. Viņs dēliem pastāstīja kā ticis pie sava karaļa troņa. Tikmērt visi septiņi dēli trīs jau bija apvākuši. Viena mirušā dēla spoks ar cirvi galvā vien lidinājās apkārt :D Četri palikušie balstījās uz tēva ieteikto, un ar aizdomīgām acīm viens otru vēroja, jo bija iekāre vienam otru nogalināt. Pirmao no četriem nogalināja izgrūžot pa balkonu. Tēvs to redzēja un viņu tas tikai uzjautrināja. Viņš gardi nosmējās, norāva no kakla savu maģisko karaļa kaklrotu, izsvieda to gaisā, un teica, ka tas dēls, vai persona, kas to dabūs un atradīs būs viņa mantinieks. Kaklrota ar tā maģisko dārgakmeni uzšāvās augstu gaisā, lidz pašam zvaigznēm, un lika nokrist ar lielu blīkšķi vienai trauslai Zvaigzei. Notikums satricināja visus iedzīvotājus. īpaši atlikušos mantkārīgos dēlus, trīs raganas un kādu jaunu puisi, kas bija nozvērējis mīļotai meitenei atrast un atnest Zvaigzni. Otro atlikušie divi dēli noindēja, arī līdzi netīšām sulaini. :D Laikam bija domāts, ka dzīvs paliks viens, bet nesanāca. Vēl dzīvs palika trešais.... (...) Bet dārgakmenis ir pie Zvaigznes.
***Are We humen, because We gaze at the stars? Or do We gaze at them because We are humen? Do the stars gaze back? Thats the question!
The Best story ever ever ever!!!!!!!!!
**************Pēc daudziem, daudziem gadiem, kad viņš pats gulēja slims un vārgs uz nāves gultas, pienāca viņa kārta izvēlēties troņmantinieku. Viņam bija septiņi dēli un meita, kas gadiem ilgi bija kādas burves gūstā un verdzībā. Viņs dēliem pastāstīja kā ticis pie sava karaļa troņa. Tikmērt visi septiņi dēli trīs jau bija apvākuši. Viena mirušā dēla spoks ar cirvi galvā vien lidinājās apkārt :D Četri palikušie balstījās uz tēva ieteikto, un ar aizdomīgām acīm viens otru vēroja, jo bija iekāre vienam otru nogalināt. Pirmao no četriem nogalināja izgrūžot pa balkonu. Tēvs to redzēja un viņu tas tikai uzjautrināja. Viņš gardi nosmējās, norāva no kakla savu maģisko karaļa kaklrotu, izsvieda to gaisā, un teica, ka tas dēls, vai persona, kas to dabūs un atradīs būs viņa mantinieks. Kaklrota ar tā maģisko dārgakmeni uzšāvās augstu gaisā, lidz pašam zvaigznēm, un lika nokrist ar lielu blīkšķi vienai trauslai Zvaigzei. Notikums satricināja visus iedzīvotājus. īpaši atlikušos mantkārīgos dēlus, trīs raganas un kādu jaunu puisi, kas bija nozvērējis mīļotai meitenei atrast un atnest Zvaigzni. Otro atlikušie divi dēli noindēja, arī līdzi netīšām sulaini. :D Laikam bija domāts, ka dzīvs paliks viens, bet nesanāca. Vēl dzīvs palika trešais.... (...) Bet dārgakmenis ir pie Zvaigznes.
***Are We humen, because We gaze at the stars? Or do We gaze at them because We are humen? Do the stars gaze back? Thats the question!
The Best story ever ever ever!!!!!!!!!