Mateo krauklis.
Posted on 2007.10.13 at 17:49
I
Bija rītausmas mijkrēslis. Krauklis gaidīja. Pacietības pietika. Un, kā vienmēr, putns bija mežonīgi izsalcis, bads nebija atliekams. Viņa karaliste bija visa Venēcija. Bet kraukļa pašreizējā apmešanās vieta bija Paduja.
Krauklis gaidīja savu saimnieku. Viņš jau priekšlaikus sajuta savu iecienīto smaku. Bet krauklis zināja, ka tikai liela veiksme ļautu nocelt kādu nožēlojamu zarnas kumosiņu vai aci kautiņā ar suņiem. Un tas nebija garā ceļa vai to lielo pūliņu vērts.
Viņam piemita īsta kraukļa pacietība. Viņš būtu varējis likt cerības uz pulksteni, kad tas iezvanīs pēdējo zvanu tūri, tāpat kā katrus rītus. Lielajā kanālā iepeldēs barža, lai savāktu līķus no slimnīcas un vestu uz Kapsētas Salu. Labākajā gadījumā viņš varētu tikt pie kāda liesa un jau mēra saēsta gaļas kumosa. Sēžot uz bazīcas krusta viņs apgriezās un paskatījās uz pretējo pusi, kur bija viņa mājas. Tur nāca arī smainieks. Un krauklis pacēlās spārnos, lai lidotu viņam pretī.
****************************************
II
Viņs pārlidoja universitātei. Nosēdās uz ceturto vārtu kapiteļa, kas veda uz iekšpagalmu, un gaidīja. Krauklis zināja, ka katru brīdi jāiznāk viņa saimniekam. Tas tā notika katru dienu, un pacietības viņam pietika. Piepletis vienu spārnu, un iebāzis starp spalvām knābi. Aplaimot sevi ar intīmiem prieciņiem viņam nekad neapnika - sakārtot krūtažu, izlasīt kādu nešpetnu uti...
Tiklīdz zvanu skaņas sāka aicināt uz mesi, krauklis saspringa kā stīga, tad it kā negribīgi izplēta spārnus, un izgrūdis dobju kārcienu, sagatavojās nolaisties uz saminieka pleca, kuram kā katru dienu vajadzēja iznākt no arkas velvēm, lai pacienātu savu kraukli ar tā lielāko gardumu - kādu remdenu zarnas gabalu.
Taču tajā ziemas dienā nekas nebija kā parasti. Pirmās zbanu skaņas jau bija izskanējušas, bet saimnieka nemanīja. Krauklis zināja, ka viņš ir cellē, viņs to saoda, saoda pat saimienka elpošanu. Un viņs izgrūda vē vienu neapmierinātu ķērcienu. Jo bija izsalcis.
Saimienks un krauklsi labi pazina vien sotru. Un tieši tāpēc abi vien spret otru iztur;ejas ar lielām aizdomām. Leornadino - tā sauca šo putnu - neakd brīvi neuzlaidās uz saimnieka pleca, bet starp talāru un nagiem allāz ievēroja tikko manāmu attālumu, īsiem, nepārtrauktiem spārnu vēzieniem turēdams sevi gaisā. Arī siamnieks lidz galam neuzticējās savam spārnotajam draugam.. Abiem piemita pētnieciskais gars, aicinot izdibināt, ko slēpj miesa!
Nodimdēja otrais zvans, bet saimnieks joproj;am nen';aca. Parasti Leonardino, notupies uz morga kāpņu balustrādes, uzmanīgi sekoja saiminieka kustībām un nenolaida ne acis no viņa rokām, kas prasmīgi izrīkojās ar skalplei, Ieraudz;ijis asinis, kas izspiedās no šaurās renes, ko aiz sevis atstāja asais asmens, Leornadino izgrūda apmierinātus kŗacienus un šupojās no kreisas puses uz labo.
Par spi'ti vsiam saimienks nebija panācis, ka putns estu no viņa rokas, taisnību sakot kraukļa bažam bija iemesls. Putns labi zinaja, kam pieder ieksās, ar kurām saimnieks viņu iepriekšējā dienā bija cien;ajis, tas pazina kaķa smaku vēl lidz vakardienai bija omolīgi gulšņājis tā vira klēpī, tā paša vīra klēpī, kura rokas bija to glāstīju;sas un barojušas, vēlāk to uzšķērdušas anatomiskiem izmeklējumiem.
-Leoradino- ... saimienks centās pielabināties, purinot rokā sizstieptu ķisku kumosu un lēnām tuvojoties krauklim
-Leornadino...nāc...- viņš atkārtoja, pasperot vēl vienu soli, un krauklis soli atkapās.
Leornadino neksatījās uz ķiskām, saoda labi, bet neskatījās. Putna acis biaj piekaltas saimnieka acīm, it kā tās būtu vē gardāks kumoss par iekšu gabaliņu. Tad vīrs pasvieda zarnas līkumu, un kraulis ilgi aizturētā badīgumā sagrāba to knābī.
Lai nu kā, bet ziemas rītā no arkas nojumes nevins neiznāca. Noskanēja trešais zvaans, un krauklsi saprata, ka saimnieka šodien nebūs. Vīlies un izskalcis Leornadino pacēlās spārnos, lai lidotu uz Venēciju...
Bija rītausmas mijkrēslis. Krauklis gaidīja. Pacietības pietika. Un, kā vienmēr, putns bija mežonīgi izsalcis, bads nebija atliekams. Viņa karaliste bija visa Venēcija. Bet kraukļa pašreizējā apmešanās vieta bija Paduja.
Krauklis gaidīja savu saimnieku. Viņš jau priekšlaikus sajuta savu iecienīto smaku. Bet krauklis zināja, ka tikai liela veiksme ļautu nocelt kādu nožēlojamu zarnas kumosiņu vai aci kautiņā ar suņiem. Un tas nebija garā ceļa vai to lielo pūliņu vērts.
Viņam piemita īsta kraukļa pacietība. Viņš būtu varējis likt cerības uz pulksteni, kad tas iezvanīs pēdējo zvanu tūri, tāpat kā katrus rītus. Lielajā kanālā iepeldēs barža, lai savāktu līķus no slimnīcas un vestu uz Kapsētas Salu. Labākajā gadījumā viņš varētu tikt pie kāda liesa un jau mēra saēsta gaļas kumosa. Sēžot uz bazīcas krusta viņs apgriezās un paskatījās uz pretējo pusi, kur bija viņa mājas. Tur nāca arī smainieks. Un krauklis pacēlās spārnos, lai lidotu viņam pretī.
****************************************
II
Viņs pārlidoja universitātei. Nosēdās uz ceturto vārtu kapiteļa, kas veda uz iekšpagalmu, un gaidīja. Krauklis zināja, ka katru brīdi jāiznāk viņa saimniekam. Tas tā notika katru dienu, un pacietības viņam pietika. Piepletis vienu spārnu, un iebāzis starp spalvām knābi. Aplaimot sevi ar intīmiem prieciņiem viņam nekad neapnika - sakārtot krūtažu, izlasīt kādu nešpetnu uti...
Tiklīdz zvanu skaņas sāka aicināt uz mesi, krauklis saspringa kā stīga, tad it kā negribīgi izplēta spārnus, un izgrūdis dobju kārcienu, sagatavojās nolaisties uz saminieka pleca, kuram kā katru dienu vajadzēja iznākt no arkas velvēm, lai pacienātu savu kraukli ar tā lielāko gardumu - kādu remdenu zarnas gabalu.
Taču tajā ziemas dienā nekas nebija kā parasti. Pirmās zbanu skaņas jau bija izskanējušas, bet saimnieka nemanīja. Krauklis zināja, ka viņš ir cellē, viņs to saoda, saoda pat saimienka elpošanu. Un viņs izgrūda vē vienu neapmierinātu ķērcienu. Jo bija izsalcis.
Saimienks un krauklsi labi pazina vien sotru. Un tieši tāpēc abi vien spret otru iztur;ejas ar lielām aizdomām. Leornadino - tā sauca šo putnu - neakd brīvi neuzlaidās uz saimnieka pleca, bet starp talāru un nagiem allāz ievēroja tikko manāmu attālumu, īsiem, nepārtrauktiem spārnu vēzieniem turēdams sevi gaisā. Arī siamnieks lidz galam neuzticējās savam spārnotajam draugam.. Abiem piemita pētnieciskais gars, aicinot izdibināt, ko slēpj miesa!
Nodimdēja otrais zvans, bet saimnieks joproj;am nen';aca. Parasti Leonardino, notupies uz morga kāpņu balustrādes, uzmanīgi sekoja saiminieka kustībām un nenolaida ne acis no viņa rokām, kas prasmīgi izrīkojās ar skalplei, Ieraudz;ijis asinis, kas izspiedās no šaurās renes, ko aiz sevis atstāja asais asmens, Leornadino izgrūda apmierinātus kŗacienus un šupojās no kreisas puses uz labo.
Par spi'ti vsiam saimienks nebija panācis, ka putns estu no viņa rokas, taisnību sakot kraukļa bažam bija iemesls. Putns labi zinaja, kam pieder ieksās, ar kurām saimnieks viņu iepriekšējā dienā bija cien;ajis, tas pazina kaķa smaku vēl lidz vakardienai bija omolīgi gulšņājis tā vira klēpī, tā paša vīra klēpī, kura rokas bija to glāstīju;sas un barojušas, vēlāk to uzšķērdušas anatomiskiem izmeklējumiem.
-Leoradino- ... saimienks centās pielabināties, purinot rokā sizstieptu ķisku kumosu un lēnām tuvojoties krauklim
-Leornadino...nāc...- viņš atkārtoja, pasperot vēl vienu soli, un krauklis soli atkapās.
Leornadino neksatījās uz ķiskām, saoda labi, bet neskatījās. Putna acis biaj piekaltas saimnieka acīm, it kā tās būtu vē gardāks kumoss par iekšu gabaliņu. Tad vīrs pasvieda zarnas līkumu, un kraulis ilgi aizturētā badīgumā sagrāba to knābī.
Lai nu kā, bet ziemas rītā no arkas nojumes nevins neiznāca. Noskanēja trešais zvaans, un krauklsi saprata, ka saimnieka šodien nebūs. Vīlies un izskalcis Leornadino pacēlās spārnos, lai lidotu uz Venēciju...