Nu ja, mattiasam ir savs punkts, katram kokam divi gali, un es jau nezinu visu, kas jāzina.Tā ir taisnība. Un ir jau visādas galējības. Es tikai vēlos, lai būtu vairāk tādu cilvēku, kas uzaug ar pašapziņu.

Man ir noriebušies bruņurupuči, nu tie, nenormāli klusie un kautrīgie cilvēki savās čaulās. Nē, nu, patiesībā, lai jau viņi ir, man nav nekādu problēmu ar viņu eksistenci, bet nezināmu iemeslu pēc es tādus piesaistu. Un tur sākas problēma.
Es vienkārši sāku justies kā balamute un muldoņa savā kursā, lai gan es nekad neesmu bijusi lielā runātāja.

Visi ir tik kūtri, uz ierosinājumiem grupu darbos kaut ko pildīt tā vai šitā visi rausta plecus, vai izliekas neredzami aiz runātīgāku cilvēku mugurām.Tad nu beigās sanāk tā ,ka es vienkārši pieņemu, ka visi darīs pa manam, ja jau neviens neko nevar skaidri atbildēt un jūtos kā tāds diktators.

Visi kā tādas sabijušās aitiņas.Visiem bail runāt auditorijas priekšā.Un par skolotājiem mācās.
Es priecājos, ka pagaidīju 3 gadus līdz iestājos pedagogos. Ir lielāka drosme runāt, cita perspektīva uz mācību procesu un es vairs nebaidos no bērniem. Manuprāt tādēļ vajadzētu iedrošināt tādu praksi kā "gap year" (or two). Uz reiz pēc vidusskolas lielajam vairumam nav iespējas aptvert un novērtēt augstskolu studijas.

Pati sevi atceros pirmajā pirmajā kursā, koledžā. Pieradusi, ka dzīve viss par brīvu, ar pirmo tikusi budžetā, man tas nelikās nekas īpašs, turpinām dirnēt solos un gurķi laist, tikai šoreiz tuvumā nav vecāku beidzot var pīpēt, piedzerties lopā, vazāties visu nakti un gulēt visu dienu.Es pirmajā kursā izdzīvoju visu to foršo, ko parasti "stilīgi pusaudži" izdzīvo vidusskolā. Vai tagad jau pamatskolā?
Man nebija nekādas sajūtas, ka kaut kas mainās, ka tagad tas, kā es izlietoju naudu, laiku attiecas tikai uz manu labklājību, ka tagad tas viss ir manā atbildībā.Nu lūk, pakāsu budžeta vietu, iekrāju parādus, gan studiju, gan finansiālos un beigās bēgot no visa, aizlaidos un Angliju = viegla naudiņa, juuhuu.

Tad arī sapratu, ka jāpieaug.

Laikam jau mans kontroles frīkisms veidojas no bailēm ,ka arī šis studijas sačakarēšu. Jo šobrīd-nav budžeta, nav studiju, nav nekādu lielisko nākotnes izredžu. Un es negribu tur atgriezties, tajā dzīves posmā.Gribu beidzot augt un izaugt par kaut ko.