Izrādās ne visi taureņi noprāgst rudenī starp malkas grēdām. Daži nobeidzas arī pagrabos. Bet ir vēl tādi, kas dzīvo tur, kur rudeņu nav.
Atkal esmu sākusi dzīvoties pagātnē, jo īsti neredzu, ko varētu gribēt nākotnē.

Sajūta tāda, kāda varētu rasties ilgi, ilgi gaidot autobusu pasaulē, kas sastāv tikai un vienīgi no aukstas stacijas, kur gan ir laba kompānija, bet vienalga auksti.Un tad beidzot pienāk autobuss.Brinišķīgi ērts, silts autobuss, tikai nav ne jausmas, uz kurieni tas ved un cik lgi būs ceļā.

Bet palēnām atbildes iznirst no miglas.Laikam pārak ilgi esmu dzīvojusi gaidot un dzenoties, ka nevaru vairs nosēdēt mierā, kad viss ir rokas stiepiena attālumā.

Ceru atkal drīz būt brīva meitene, lai atkal mēģinātu brīvestību iemainīt pret laimi. Šoreiz darījums varētu sanākt ar izdevīgiem procentiem.
Mīnusņu un plusiņu sistēma tomēr palīdz ieviest kādu skaidrību, tikai bieži sanāk apmulst, cik galu galā sver katrs pluss vai mīnuss.

Uzpīpējam?