| |
[Jan. 23rd, 2007|10:53 pm] |
Pārsteidzoši pozitīva bija šī diena. Protams, apziņa, ka nekas svarīgs un steidzams nav jādara, obligāti nav jāapmeklē askola vai neesošais darbs, vien ir patīkama. Tomēr arī citādā ziņā šodien gaisā virmoja pozitīvie joni. Visnotaļ apsveicami.
Tramvajā bija ārkārtīgi jauki puikas. Viens negribēja sēsties vecmammai klēpī, lai palaistu vecu onkulīti apsēsties. Kad nu beidzot vecāmāte bija piedabūjusi puišeli pārsēsties pie sevis, un vecītis bija apsēdies, puika sāka filozofēt, piemēram, par to, ko vajag laist apsēsties un ko nevajag. Atceros, ka viena pērle bija tāda, ka vispār apsēsties vajadzētu laist tikai cilvēkus pēc 65 gadu vecuma. Pēc tam sāka teikt savu viedokli par mašīnām - šitā fu, šitā laba, šitā pē, šitā arī laba, un šitā... Puikiņš vēl arī mēģināja dziedāt. Vispār viņš ļoti jauki dudināja. Pa riktīgam sasmaidījos.
Atpakaļceļā, jau citā tramvajā bija atkal puika, bet šoreiz cits. Viņš arī bija runīgs, brauca viens pats un uzskatīja par vajadzīgu daudzus sīkumus pastāstīt kādai nepazīstamai sievietei. Viss sākās ar jautājumu, vai viņa runāja krieviski (sieviete tikko bija beigusi runāt pa telefonu). Tad puikiņš stāstīja, ka runājot latviski, stāstīja par savām problēmām ar Juri (kurš spēlējoties ar mazā mašīnītēm, kaut arī ir pieaudzis un vispār šamajam vajadzētu strādāt...), pieminēja draugu Robertu. Pateica, ka mamma esot rakstījusi apstiprinošu zīmi, ka viņš braucot uz skolu viens ar tramvaju un ka galu galā tūliņ būšot viņa pietura, bet lai neuztraucoties, viņš tikšot iekšā, jo atslēga ir. Un vēl, sāvot jau pie durvīm, pamanījās parunāt ar tramvaja vadītāju-konduktoru. Dikti feini, likās jauks bērns, un vēl tā runāšana.. Atkal lielais smaidījiens pa visu ģīmi :) |
|
|