| |
[Feb. 4th, 2007|12:28 am] |
Man jau gan patīk filmas ar Colin Firth. Šīvakara filma pa LNT bija tāda foršā rom.kom - kad viss beidzas laimīgi, bet ne tik šķebinoši, ka gribētos meklēt vemjamturzu vai skaļā balsī kliegt nu ka tā jau gan dzīvē nekad nenotiks!
protams, kino,literatūra un māksla nav dzīve, tur nenotiek kā dzīvē. Bet tomēr, es pieturos pie teorijas, ka ticamības momentam ir jābūt. Vismaz mirklī, kad skatos/lasu.
Jā jau jā - neintelektuālā holivudstāstu piekritēja |
|
|
| |
[Feb. 1st, 2007|09:10 pm] |
Tāda sajūta, it kā smadzenes censtos pa pieri izspiesties ārā.
Pat kafija nepalīdzēja, shit! |
|
|
| |
[Jan. 29th, 2007|11:26 pm] |
Bļē, nu galīgi garām, tracina, ja cilvēkiem gaume ir galīgi garām, bet tādu ir vairums...tā rezultātā laikam man nāksies cīnīties pretīgas idejas vārdā.
damittttt! |
|
|
| |
[Jan. 27th, 2007|09:25 pm] |
Iedomājos, ka vajadzētu pietuvoties dabai. Paložņāt pa mežiem, pabrist pa laukiem. Kaut arī sekas būtu iekšējs+ārējs sasalums un nobristi zāpīši, kā arī nepievilcīgs kopējais paskats. Vajag taku vienreiz uzlikt mīksto uz tādām lietām.
Ir absolūti neforši, kad mājas sienas ir tik plānas, ka dzirdi, kā kaimiņš ar alkohola liellietotāja pazīmēm, grozoties savā gultā, iešvīkstina matraci.
Un vēl neforšāk ir to visu atklāt pēc tam, kad nakts vidū pilnā rīklē esi tā normāli sabļaustījusies ar sava dzīvokļa otrā istabā guļošajiem.
Baisi šorīt sametās no kaimiņa dusmu izpausmēm rīta agrumā. Skandalēšanas aiz sienas par to, ka redz naktī viņam nav ļauts gulēt. Protams, ieslēdza skaļi mūziku (bet viņu nācās sasāpināt - man tajā laikā tieši bij' jāceļas:). Laika gaitā mūzika izmainījās no atbaidošām krievu dziesmām līdz amerikāņu radio karalienēm Fergie un Nelly Furtado. Šis pavērsiens iepriecināja. Iztēlojos, kā viņš, rūtainās apakšbiksēs un vienu zeķi kājā tērpts, spīdinādams bālās, melnām spalvām klātās kaulainās kājas, sagāžot kādu pudeli, šeiko savu ass'u, rokā turēdams pivcīša pudeli, pie Fergie. Un pēc tam atrod lācīti un spiež to pie krūts, kad skan Nelly Furtado saldsērīgā dziesmiņa... Skaisti |
|
|
| nuja |
[Jan. 26th, 2007|09:00 pm] |
Visa iemesls, protams, ir kāda bērnības "trauma" un neizskaidrotā sāpe.
Vai vispār pasaulē/Latvijā ir viens cilvēks, kam viss ir tiešām ok? |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2007|07:24 pm] |
Teiciens, ja no rīta smejas, tsd vakarā raudās, ir fakin' pareizs.
Un vēl pie visa varētu pasūdzēties, ka cilvēks šitādā laikā pat nevar savam zārkam naglas sist, uzpīpot un vienkārši sevi lēnā garā beigt nost, jo salst taku! |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2007|07:20 pm] |
tas, kurš saka "visi lohi", ir vislielākais lohs |
|
|
| |
[Jan. 25th, 2007|07:08 pm] |
|
Man laikam beidzot būtu jāiet ārstēt sava iekšiene, un nevis zobi, bet dvēsele. Šitā vairs nevar. Cilvēks bardaks nevienam nav vajadzīgs. |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2007|11:12 pm] |
Tikko tā normāli pa aknām iespēra Andras Neiburgas "El ninjo".
Skatoties "Panorāmu" sakaunējos par nelasīšanu un tad nu šitam pieķēros. Un kā parasti, kas gadās nejauši, tas ir kā naglai uz galvas |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2007|08:07 pm] |
Gribu uz indiešu restorānu.
Un mana šīs un iespējams vēl arī nākamās nedēļas "bagātīgā" ēdienkarte nebūt šo vēlmi nemazina.
Skaisti gan, ka naudas mazesamība tieši saskrīt ar vēlmi ēst mazāk, bet tomēr...Tas nebūt nemazina iespēju našķēties ar veciem un ne tik veciem konfekšu iekrājumiem.
Tātad, vienalga varu māt ardievas labajiem nodomiem (tieši tiem, ar kuriem ceļš uz elli bruģēts) par līnijas koriģēšanu.
Un, jā, tagad es saprotu, kad galvā iesēžas kāda cilvēka teiktie vārdi par izskatu un vēl šo to. Un kas ir pats muļķīgākais, neba šo vārdu teicējs pats bija ūberskaists, ūberveselīgs un ūberslaids utt. varētu uzskaitīt visādas labas īpašības |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2007|07:52 pm] |
Smuki tomēr, kad ārā ir sals. Debesis skaidras, pa dienu pasaule arī tāda kā noslaucīta, nomazgāta, tīra izskatās. Pa trolebusa logu, braucot pāri tiltam, pavisam cits skats uz Rīgu un Daugavu paveras.
Bet tas vienalga nekompensē to faktu, ka ir fckin' auksts!!! |
|
|
| |
[Jan. 24th, 2007|12:39 pm] |
| [ | music |
| | New Order - 60 Miles An Hour | ] |
Šad tad domāju par visiem nezūdamības likumiem. Ok, siltums un enerģija kaut kur ir mīnusā, bet citur atkal plusā, lai viss izlīdzinātos. Vai arī lielos mērogos dzīvē tā notiek? Ja man ir dots tik daudz kas, tad pēcāk tikpat daudzas lietas tiks ņemtas?
Ja esi veiksmīgs un ar dzīvi visumā apmierināts, ja pagaidām ir veicies vairāk kā puspasaulei (bet tajā pat laikā mazāk kā otrai pusei, piem, megabagātajiem un ūberskaistajiem), tad nākotnē gaida mēsli po čornomu?
Ik pa laikam iedomājos, un vot i nesaprotu - baidīties vai nē? Varbūt paniski sākt glābt karmu un braukt misijā uz Āfriku? |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2007|11:05 pm] |
un vēl...
Statoil'a stāvvietā, kas ir netālu no reklāmas firmas, kuri, pēc attieksmes spriežot, ir mūžīgie studenti, krimināla paskata elements laida no kādas smukas Hondas (vai noteikti citas markas auto, atceros tik to, ka bija pelēkā krāsā:) riepām gaisu.
Izlikās, ka tup un pīpē. Bet es skaidri zinu, ka dzirdēju skaņu "pssss...." (ne to, kad čurā, bet gan to, kad gaiss no riepas ārā plūst). Gribēju viņam kko teikt, bet ievēroju, ka rokās nazis. Un tajā momentā pārgribējās vērt savu muti vaļā.
Apsveicu sevi ar to, ka glābu veselību. (Šodien izsmēķētās 4 vai 5 cigaretes, izdzertās 2 lielās krūzes kafijas un vēl arī nelielais alkohola daudzums neskaitās...) |
|
|
| |
[Jan. 23rd, 2007|10:53 pm] |
Pārsteidzoši pozitīva bija šī diena. Protams, apziņa, ka nekas svarīgs un steidzams nav jādara, obligāti nav jāapmeklē askola vai neesošais darbs, vien ir patīkama. Tomēr arī citādā ziņā šodien gaisā virmoja pozitīvie joni. Visnotaļ apsveicami.
Tramvajā bija ārkārtīgi jauki puikas. Viens negribēja sēsties vecmammai klēpī, lai palaistu vecu onkulīti apsēsties. Kad nu beidzot vecāmāte bija piedabūjusi puišeli pārsēsties pie sevis, un vecītis bija apsēdies, puika sāka filozofēt, piemēram, par to, ko vajag laist apsēsties un ko nevajag. Atceros, ka viena pērle bija tāda, ka vispār apsēsties vajadzētu laist tikai cilvēkus pēc 65 gadu vecuma. Pēc tam sāka teikt savu viedokli par mašīnām - šitā fu, šitā laba, šitā pē, šitā arī laba, un šitā... Puikiņš vēl arī mēģināja dziedāt. Vispār viņš ļoti jauki dudināja. Pa riktīgam sasmaidījos.
Atpakaļceļā, jau citā tramvajā bija atkal puika, bet šoreiz cits. Viņš arī bija runīgs, brauca viens pats un uzskatīja par vajadzīgu daudzus sīkumus pastāstīt kādai nepazīstamai sievietei. Viss sākās ar jautājumu, vai viņa runāja krieviski (sieviete tikko bija beigusi runāt pa telefonu). Tad puikiņš stāstīja, ka runājot latviski, stāstīja par savām problēmām ar Juri (kurš spēlējoties ar mazā mašīnītēm, kaut arī ir pieaudzis un vispār šamajam vajadzētu strādāt...), pieminēja draugu Robertu. Pateica, ka mamma esot rakstījusi apstiprinošu zīmi, ka viņš braucot uz skolu viens ar tramvaju un ka galu galā tūliņ būšot viņa pietura, bet lai neuztraucoties, viņš tikšot iekšā, jo atslēga ir. Un vēl, sāvot jau pie durvīm, pamanījās parunāt ar tramvaja vadītāju-konduktoru. Dikti feini, likās jauks bērns, un vēl tā runāšana.. Atkal lielais smaidījiens pa visu ģīmi :) |
|
|