Let' s rock

21:48

Džeks bez vārda

~32 gadi. Sazin kas.

Viņš vienkārši uzradās. Viņa vārdu joprojām nezinu un nekad arī negribēšu zināt. Teica, ka viņa ir attiecības un meklējot izklaidi. Es joprojām nebiju tikusi pāri Mārcim, tāpēc pieņēmu aicinājumu pusdienās ar "gaišmatainu, gara auguma zilacainu vīrieti, kas izskatās uz 24". Norunājām tikties Čarlstonā. Tā kā bija agrs un Čarlstons bija ciet, saņēmu ziņu, ka viņš ir netālajā kafejnīcā. Biju mazliet uztraukusies, bet galvu pacēlusi devos turp. Kad tiku galā, tur bija tikai 3 veči, kad sūca alu āra kafejnīcā, bet neviena cita. Lai neizskatītos stulbi, paņēmu kafiju un piesēdos pie galdiņa. Tajā brīdī uzradās viņš - vidēja auguma pelēkacis, havaju kreklu un nonēsātām džinsām, pašķidriem pelēcīgiem matiem, paskatā uz 38 un gredzenu pirkstā, kad izskatījās tīri apmierināts, ka man nekas vairs nav jāizmaksā. Kad bijām pārmijuši pāris vārdus, sapratu, cik garlaicīgs un nejēdzīgs viņš ir. Centos tikt pēc iespējas ātrāk prom. Kad beigās mani izglāba draudzenes zvans, kā suns, kas pārbrauciena laikā izlaists no mašīnas, iznesos uz ielas un devos tālāk prom. Vakarā saņēmu ziņu- neesmu viņam piemērota, viņam patīkot dāmas ar citām aprisēm. Ar smalkākām. Nekad ar savu 38.izmēru vēl nebiju jutusies vēl zilonīgāka

20:42 - 7

Dāvis

~ 25 gadi. IT džeks

Ar dāvi iepazinos internetā, ja nemaldos, kaut kādā iepazīšanās portālā. Pēc laika norunājām tikties. Pirmajā brīdī likās absolūts tizlenis, bet beigās izrādījās tīri jauks cilvēks, ar ko papļāpāt un nekad vairs nesatikt, jo mums vienkārši neštimmēja. Aizājām uz Opiumu, iedzērām pa koteilim, izrunājāmies par visu iespējamo un tā arī bija pēdējā reize, kad viņu sastapu. Man viņš nedaudz atgādināja kādas grāmatas tēlu, bet joprojām nespēju atcerēties- kuru.

19:31 - 3

Tomass

30 gadi. Karavīrs

Tomasu iepazinu pavisam nejauši. Precīzāk- laikā, kad biju ļoti aizrāvusies ar vēstures lietām Sergejs man teica, ka iepazīstinās ar kādu savu draugu, kas no tā visa daudz jēdz. Tā nu vienu dienu Tomass uzradās man skype un tā sākās pusotra gadu ilgais piedzīvojums. MAn tolaik bija 18, viņam- gandrīz 28. Tumšiem, īsiem matiem, ne pārāk garš augumā, bet ar tāāāāādu augumu, ka atlika vien siekaloties. Kad bijām kādu mēnesi sarakstījušies, saņēmu aicinājumu uz tikšanos. Tas bija 12.klases pavasaris un tolaik modē bija tikties ar ~10 gadus vecākiem vīriešiem, tāpēc laikam arī piekritu viņu satikt. Atceros, cik nenormāli satraukusies es biju. Tā mēs sākām satikties. Tomass man likās ideālas vīrietis- spēcīgs, izskatīgs un vēl visu maksāja. Izpildīja visas manas kaprīzes un allaž bija gatavs uz manām afērām. Nezinu kurā brīdī izlēmām, ka šāda satikšanās būtu jāievieš regulāri, bet tā nu tas viss arī sākās pavisam nopietni. Drīz vien man nācās atklāt, ka neesmu vienīgā un vienu dienu viss aizgāja tik ļoti šķērsām, ka viens otru nobloķējām, lai vairākus mēnešus nerunātu, atkal saietu kopā un plānotu kopīga dzīvokļa īrēšanu un arī ieminēšanos par kāzām. Ugu, Tomass man vienmēr būs mans lieliskais vīrietis. Tā nu mēs pusotra gada laikā pašķīrāmies 7 reizes, kamēr es viņu pametu pavisam.
Tagad, kad pagājuši jau gandrīz 3 gadi, Tomass man atrakstīja. Uzaicināja uz tikšanos. Pasēdējām, papļāpājām. Nu tā no sirds. Bet tik un tā vairs nebija tas. Sarunājām kādreiz vēl šitā kur aiziet. Viņš joprojām  bija tikpat neparasts kā toreiz un uzstāja, ka es nedrīkstu maksāt, jo viņš aicinājis. Vakar saņēmu nākamo ziņu, ka nespēj sagaidīt mūsu nākamo tikšanos. Viņš mani gribot.

23:21

Esmu pārdzīvojusi lamāšanos un šausmināšanos par savu kursa darbu, tagad atliek vien piebeigt to.

Korporācijā legalizācija uz semestri, darbu uzteicu, no pašpārvaldes aizgāju, dejošanā vairs neeju. Bet laika aizvien mazāk.

20:39

Šodien ar Ilzi bijām pamodušās jau pus9 , neskatoties uz to, ka lekcijas sākās tikai pēc 12 (uz kurām tā arī neaizgājām). Bijām sagatavojušās ķert biļetes uz Mensonu. Viss bija labi līdz brīdim, kad vajadzēja apstiprināt maksājumu, jo, kā izrādījās, Ilze bija nozaudējusi bankas kodu karti, savukārt tuvumā nebija bankas, mēs atradās katra savā Rīgas galā un manā kontā nebija pat lats. Un biļetes vajadzēja! Kad tikām skaidrībā ar banku, atklājās, ka biļetes nemaz nevar iegādāties, jo banka bija norādījusi nepareizu linku, lai veiktu maksājumu, bet arī ticketpro parūpējās, ka nosūtītais kods jau ir vienreiz lietots, tā teikt - kam negadās, mēģiniet nākamreiz atkal. Atmetām ar roku un nolēmām pirmdienā jau 9 stāvēt pie biļešu kasēm un pirkt par 20Ls, ja jau dzīve mūs tā soda. Ap 4 sēžam augšā un pēkšņi Ilze iebļaujas, ka kods tomēr tiek pieņemts, skrienam uz staciju pārskaitīt naudu uz manu kontu, nesamies pa galvu pa kaklu atpakaļ. Un ko jūs domājat- mums ir 3 biļetes par 15Ls. Esam ietaupījušas piecīti ēšanai, kaut kgan man tas ne silts ne auksts, jo svētdien eju ar Renāru uz "Vadoni" un arī tur par biļeti jāmaksā. Pārnākot mājās pavēstīju Vīrietim par Mensonu. Dabūju dzirdēt, cik liels kretīns viņš ir un kā vispār ko tādu varu klausīties. Njā, grūti ir pretpoliem- Mensona līgavai un platbikšu puikam :)

21:49

Vakar tā arī nesanāca neko iedrukāt. 2 stundas ar Vīrieti strīdējāmies, tiesa gan, ne es ne viņš beigu beigās vairs nezinājām, par ko.
Šodien jau pamodās dažs labs kā saulstariņš labā omā. Sevišķi jau laba viņam tā ir, kad vajag mani pakaitināt. Un tā mēs mūždien spēlējam kaķa- peles spēli. Šodien viņam kaut kas aiz ādas, ātri vien nozuda, bet neko neteica, kur un kad būs atpakaļ. Es ceru, ka tā nebija kārtējā cope. Nu ja, nu ja, man ir apsolits pārsteigums. Pārsteigums par to, ka es viņam esmu. Pirmo reizi mūžā ir tik patīkama apziņa, ka kādam tas ir tik svarīgi.
Šiandien gan sanāca neliela šmuce ar "lapiņām" fakultātē. Bijām ar Sandru, Lauru, Ilzi, Mārtiņu un nu arī jau arī ariadne_smile jau n-to dienu spēlējam Kas, Kur, Ko darīja spēli, atceroties senās bērnības dienas. Loģiski, ka tajās apcēlām ne tikai pašas sevi, bet arī kolēģus. Tomēr, par laimi viņiem ir diezgan laba humora izjūta. Pat Mārtiņš pasmējās, ka ir pamanījies iekļūt gandrīz katrā "pantiņā" ar aveņu lasīšanu. Tomēr kļūdījāmies, šodien plakāti, uz kuriem rūpīgi bijām visu salīmējuši bija norauti un aizbāzti aiz dīvāna ar paskaidrojumu, ka tas ir par traku. Nu jā, ir daži, kas izceļas ar apziņu, ka ir kas vairāk par visiem citiem līdzvērtīgiem cilvēkiem. Še tev bija, kļūsti par sava bijušā ļauno bijušo. Joprojām esmu nelielā šokā, ka no manis slēpj faktu, ka man 'dārgais ex- ir uzsācis draudzības maratonu ar kārtējo dāmu no fakultātes, tomēr, neredzu iemeslu, kāpēc vajadzētu mani nonievāt , galu galā, es esmu daudz laimīgāka bez šī cilvēka, nekā biju ar viņu. Un viņi tak tāds tādu ir atraduši - viņa vēl nesen bļaustījās, ka viņš noteikti nav viņas gaumē, nē, kur nu tāds, bet šamais- ka viņa ir stulba. :)

Un jā, gribēju palielīties- man ir siera cepumi un nenormāli garšīga brūkleņu tēja.

20:54

Iesnas joprojām mani neatstāj. Nav jau nekāda mirstamā kaite, bet vienalga kaut kā dīvaini runāt. Šodien neko no korporāciju lietām nesadarīju, arī lekcijas pabastoju, pat ne slinkums, cik tāds iekšējs nogurums. Atkal ļāvos kūciņu valdzinājumam vietējā veikalā. Pārnācu mājās tādā sapņaini dusmīgā noskaņojumā, itkā pat sajūta bija, ka kaut kas nav paveikts. Tik ļoti gribēju iziet pastaigā, bet tas lietus un vēl iesnas.. Sadusmoju arī Vīrieti. Sadusmojās uz mani un nerunāja vairs. Atkal es biju iniciatore kašķim ar kādu. Vēlāk nosūtīju sms un , viņam atgriežoties viss likās kārtībā esam. Tagad sēž iegrimis hokejā. Es izmantoju brīdi pabūt ar grāmatu. Beidzot Faulza "Kolekcionārs" būtu jāpabeidz, bet izskatās, ka vēl ne šodien. Ak jā, esmu atgriezusies grāmatu pasaulē. Liekas, ka šodien hokejā iet karsti, jo pat mans kārtējais jociņš īsti nelikās kā joks : E: Hoķis? Tad jau sekss man nespīd šodien? E2: Jā, hoķis, haha, nu tad jau redzēs, varbūt pēc tam. Bet vispār jau ir labi, ka ir pasaulē hoķis, es vismaz varu uzlakot nagus un palasīt, aizzagties līdz ledusskapim pēc saldējuma vai vienkārši būt tepat.

18:35

Tikko esmu apjautusi, ka atkal beidzot esmu nenormāli laimīga. Pēdējā laikā kaut kā sanāk paslinkot, kopš vairs nav n-to darba darīšanu. Varu baudīt pēcpusdienas nesteidzīgi, izjūtot Pārdaugavas romantismu, staigājot pa mazajām ieliņā, ko reiz , pirms vairākiem gadiem mēdzu darīt, sēdēt uz palodzes starp daudzajiem spilveniem ar tējas krūzi un grāmatu vai vienkārši ļauties sapņu lidojumam atvērtām acīm. Lai cik dīvaini tas arī nebūtu, esmu iemācījusies vienu lietu- lai būtu laimīgs, ir jāmīl sevi ļoti ļoti, kā arī nepieciešams cilvēks, kam tu esi kas vairāk par seksa objektu.
Esmu notiesājusi 2 kūkas. Nu nedaudz jau var. Kamēr vīrietis copē pie upes, es ļaujos saldumu kārdinājumam un aizdodos uz vietējo veikalu pēc karameļu kūkām. Nu esmu mājīguma iemiesojums. MAni vairs nesatrauc pat fakts, ka esmu tā smuki apaukstējusies. Bet laikam jau iesnas ir pirmais rudens vēstnesis, kas nāk līdzi ar pirmajām krītošajām lapām un rudenīgo noskaņojumu. Tas tik ir laiks- tā tik vien gribas aizbraukt uz Jūrmalu pastaigāties vai izbaudīt rudens mitro gaisu Bieriņu parkā, kas glabā manas bērnības spilgtākās atmiņas. Šad tad kā reiz aizdomājos, cik gan ļoti esmu mainījusies pēdējā laikā. Man ir laiks lietām, kas savulaik bija atliktas uz mūžīgo "vēlāk", manī vairs nav tās steigas un satraukuma. LAikam jau tas ir arī mīļuma devas ietekmē, ko beidzot saņemu tieši tik, cik man nepieciešams, un pat vēl nedaudz. Šodien neizturēju uz kapitulēju- atklāju, ka viņš man ir kas ļoti nozīmīgs. Nezinu, ai tas uz vecumu, vai arī mani pārņēmis neaprakstāms sirdssiltums, bet jā, es esmu laimīga. Un nav nekā tāda, kas varētu to izjaukt. Man ir darbs, vieta, kur dzīvot (ar neskaitāmiem spilveniem un garšīgo tēju plauktu), labākais vīrietis uz pasaules un esmu sagaidījusi savu mīļāko gadalaiku- cerību, romantikas, krītošu lapu čaboņas, 30to gadu PArīzes noskaņas nesēju- rudeni.