saulpalampe [entries|archive|friends|userinfo]
saulpalampe

[ userinfo | sc userinfo ]
[ archive | journal archive ]

pedālis [27. Jun 2015|23:53]
Ja nospiež pedāli, saņem medāli! (dzīves patiesība)
Linkir doma

Objektīvs [27. Jun 2015|09:01]
Bieži par objektīviem pierādījumiem kļūst pierakstīti citu cilvēku murgi, galvenais šos tekstus vajag profesionāli sistematizēt. Un vēlams lai to autors būtu miris.
Subjektīvās pieredzes ir muļķīšu privilēģija. Viņi var just var, var redzēt, var saprast, piedzīvot- tā izpelnoties draudzīgus nopietno cilvēku smaidus, ja paveicas, bet visbiežāk izsmieklu.
Gudrais cilvēks ir salasījies kāda sen dzīvojoša cilvēka murgus, tādēļ zin, ka viņa murgi nav īstie murgi. Tāpat skaidrs, ka muļķīša murgiem nav nekāda pamata un pierādījuma.
Senā cilvēka murgi, pierakstīti grāmatā kļūst par zinātni.
Toties muļķītim nevar atņemt viņa vīzijas, sapņus un iedomas- viņš vienkārši nespēj saprast senā cilvēka murgus- tie viņam par sarežģītiem.
Gudrība tātad ir spēja orientēties ļoti daudzās, dažādās murgu formās, prast tās sistematizēt un praktiski pielietot kā autoritatīvu avotu patiesības pierādīšanai.
Turklāt ļoti svarīgi, spēt atšķirt savus murgus no citu cilvēku murgiem. Jo mazāk pierādītājs pierādīšanai lieto savus murgus, bet izmato citu radītos- jo objektīvāks viņš skaitās.
Link1 raksta|ir doma

koncerta ideja [25. Jun 2015|14:43]
Veldzēšanās elektromotoru skaņās.
Kādā pamestā rūpnīcā, kur ir štīme. Saslēgt daudz visādus rūcošus agregātus.
Varētu arī enerģijas taupīšanas nolūkos motorus arī mazākus, bet ar mikrofoniem.
Visu saslēgt lai rūc. Lai tauta dolbās.
Linkir doma

[25. Jun 2015|09:12]
Akmens laikmets beidzās, ne jau tāpēc, ka pietrūka akmeņu.
Linkir doma

[24. Jun 2015|02:48]
Jocīgi. Te ir kāds piedzēries jauneklis kurš
Visu dzīvi saplānojis, izstāsta programmu mūžam
Viņam patīk meitene, bet viņš pats esot par jaunu
Lai ielaistos. Tādā vecumā attiecības ātri izjūkot,
Attiecīgi nevar dabūt sievieti mūžam. Jāpagaida.
Linkir doma

[22. Jun 2015|23:28]
Bremzēti hipiji! kas var būt vēl kaitinošāks!
Link2 raksta|ir doma

[20. Jun 2015|15:37]
Gāzes balons ir sarkans.
Gaiss biezā slānī ir zils.
Zābaks prasa ēst,
kaut pārtiek no prānas.
Pasaulē valda taisnība!
Linkir doma

[19. Jun 2015|15:16]
Man rodas aizdomas, ka es tomēr esmu idiots, visā šī vārda daudznozīmībā..
Linkir doma

Cilvēki. [17. Jun 2015|18:20]
Kas to būtu domājis, ka priecāšos par cilvēku atgriešanos.
Zviedru seriāls atdzimis ameriko-angļu versijā.
http://www.imdb.com/title/tt4122068/?ref_=ttep_ep_tt
Link1 raksta|ir doma

Kristīgais egregors [3. Jun 2015|17:59]
Turpinot tēmu par valstībām.
Jūtami, kristīgais egregors aktivizējas.
Man uzrakstīja kāda aizgadsimtu paziņa, kas tagad dzīvo Albānijā, aprecēja turienes mācītāju.
Viņa atcerējās, ka es sensenos laikos biju iestudējis baznīcā vienu ludziņu, jeb skeču un prasīja man tekstu.
Es to skeču nosaucu- Milzum daudz laika.
Tā tas tika tulkots no kādas angliskas lapas.
Un man laimējās to atrast. Pati lapa interesanta- nav mainīta no 1995. gada...
http://www.users.on.net/~pole/drama/decision1.html
http://www.users.on.net/~pole/drama/decision2.html

Tur bija interesanti cilvēki, kas darbojās kā aktieri.
Tagad slaveni kultūras un ekonomikas darbinieki.
piemēram Dēmona lomā tautā mīlētais dzejnieks Deģis.

hiihi un atcerējos nosaukumu teātrim!!! :D
"Kristīgie akrobāti"
Linkir doma

Kādai Tu piederi valstībai?.. [3. Jun 2015|11:37]
Nāksies šo gadījumu virknīti tomēr aprakstīt, jo kaut kas visu laiku liek pie tās atgriezties.
**
Svētdiena. Neatceros, šī vai pagājusī. Tīri jauks laiks. Lēnām klīstu pa ielām centra virzienā. Nonāku jau netālu no Vērmaņdārza.
Sadzirdu mūzikas skaņas. Estrādītē kaut kas spēlē. Jau no dažiem akordiem, no harmonijām vien, skaņu dakteris Austiņš noteic nekļūdīgu diagnozi- kristiešu mūzika...
Saldsērīga melodija, kuras vārdi stāsta par lielo prieku, bet kuras skanējumā un zemtekstā slēpjas vientulība un dvēseliskas skumjas, ilgas pēc tā, ko gaidi, kas nenāk jau gadiem, kuru ir jāgaida, jo citādi nevar, citāti tāpat nav kur... Pacmiti gadu, kuros šajā vidē pavadīju, protams arī gaidot un cerot....., tūdaļ uzsit alerģisku reakciju, bet nē izlemju jāiet paklausīties. Galu galā svaigs gaiss, dzīvi cilvēki apkārt. Nesēdēšu pie datorkastītes taču!
Tā nu nonāku tur un tiešām, spēlē kaut kāda kristiešu grupa. Savādi reklāmas baneri, gigantisku zilu banānu formā ziņo "Gaismas dienas". Jā vēlāk uzzinu, ka pasākums par godu Vasarassvētkiem.
Klausītāju visnotaļ maz. Vērmanīša estrādes dzīve rit savā gaitā. Pensionāru šaha turnīrs rit pilnā sparā, ap dažiem galdiņiem apkārt savākušies pat pulciņi ar līdzjutējiem. Pa malām kādi pārīrši, šur tur pa viedi bakstāmā telefona jaunietim. Muzikanti priekšā spēlē kādu sirsnīgu kristiešu dziesmu. Pašā priekšā kāda sieviete nenosakāma vecuma, diezgan kalsnēja, ar ļoti īsi apgrieztiem matiem, diezgan kaislīgi dejoja. Viņu šī mūzika bija riktīgi paķērusi. Sākumā domāju iereibusi, bet nē koordinācija precīza, acīs savāds spīdumiņš, kuru pazīstu- šīze... laikam no tvaicenes nesen iznākusi.. Bet nu deju priekšnesumu man ilgi baudīt nesanāca, savādi cilvēki tādās kā uniformās, paņēma dāmu zem padusēm un aizvilka, lai arī viņa dedzīgi pretojās. Vēlāk uzzināju, ka tā ir speciāla, kristīgā apsardzes firma... nezināju, ka tādas arī ir..
Tad nu turpinu baudīt mūziku, mūziķi tiešām ir kvalitatīvi. Vokāliste pati arī spēlē taustiņus un ir dziļi savā elementā, skumjas, ilgas, dvēseles prieks par pestīšanu, nepiepildīti sapņi par kaut ko skaistu, taisnīguma apziņa un nožēla, tas viss caurstrāvo viņas būtību.
Vienīgi šausmīgi traucē Šmašānas smārds.. Šmašāna ir mirušo kremēšanas vieta hinduismā. Tiešām Nepālā esmu jutis, kā tur smird. Un šašliku kaste, kuras dūmi no tuvējās kafejnīcas vēdī virsū- smird simprocentīgi tāpat. Neganti pretīgi, vairākkārt mainu lokācijas vietu, izdabājot vēja kaprīzēm.
Bet nu reālā dzīve- pati pienāk klāt. Uzrodas divi puiši, vienu jau diezgan sen pazīstu. Viņi nāk tādā grīļīgā gaitā, dikti saguruši. Apsargi šaubās, bet beigās pēc labiem solījumiem tomēr ielaiž.
Tā nu V. pamana mani, un šie piesēžas klāt, sāk izzobot skanošo mūziku, viņš pats mūziķis, tāpēc labi sanāk. Jautāju: "ko jūs tādi saguruši?" -"heroīns..."
Njā tā uzzinu diezgan skumjus stāstus, ka magonīte atkal pēc pāris gadu atelpas perioda atkal paņēmusi savos apskāvienos. Tas otrs liekas pavisam sašļucis, tomēr pēkšņi piesēžas pie kādas tūristu grupiņas, maza auguma meitenes, šķiet no Indonēzijas un sāk viņām kaut ko stāstīt, uzvedās samērā dīvaini, bet jaunkundzes nebēg, klausās..
Tā nu bēdubrāļiem kāds no pasākuma rīkotājiem atness bukletus rehabilitācijas iestādei.. viņam acs trennēta uzreiz atpazina savējos..
Jauneklis, pārstājis bīdīt internacionālos sakarus, atgriežas un sāk stāstīt, ka agrāk arī bijis kristietis, ticējis un nu, un nu... ļoti bēdīgs bija... vārdus grūti bija izšķirt..
Bēdu brāļi dodas prom. Es pasēžu paliek garlaicīgi, izmetu līkumu pa pilsētu.
Kaut kādas iedomas pēc atgriežos vēlreiz, viss beidzies, tiek vākta aparatūra. Pienāku pie pašas estrādes, tur kaut kāds plakāts, gribu izlasīt, kas bija tie kas spēlēja.
Te pēkšņi kāds, kalsnējs vīrs, ar degošām acīm un pieredzes grumbām rotātu un tomēr jauneklīgu seju uzsāk sarunu.
Es šim prasu par muzikantiem, viņš saka ka tie esot apvienojušies tikai uz šo projektu, bet profiņi.
Iedod man kaut kādu bukletu par turpmākajiem pasākumiem. Un tās dienas stāsts, ko todien nepierakstīju varētu beigties.
***
Bet sanāca turpinājums.
Pēc kādām dažām dienām. Izgudrojumu gaitas bīdot nonācu Latvijas papīra veikalā. Vajadzēja pauzpapīru un kādus tur kartonus.
Mantība tiek jau iepakota, kad pēkšņi pārdevējs man ieskatās acīs un jautā- vai tu mani atceries?
Seja kaut kur šķiet redzēta, bet neatceros. Tad viņš atgādina- Vērmaņdārzā, svētdien.
Es- ak jā, tur bija tas koncets, varen skaistas muzikas spēlējāt!
Papīru pārdevējs- Mūzika tas protams ir labi, tomēr svarīgākais jautājums ir - Kādai Valstībai tu piederi?
Apmulsu.
Gribēju, jau viņu izsvītrot savā prātā, kā nekam nederīgu, kārtējo reliģisku sludinātāju, kas atreferē gatavas frāzes, dedzīgi sludinot vienīgo īsto patiesību, bet kaut kas tomēr atturēja..
Parasti, no tādiem tekstiem rodas alerģija un aizkaitinājums.
Pēc skatiena redzēju, ka viņš ir pilnīgi godīgs un to saka ne tik daudz sludinot, bet tā savā veidā saprotoši un vaļsirdīgi. Bija redzams, ka čalis ir kaut ko piedzīvojis. Un viņam nemaz tik ļoti nav pašam sev kaut kas jāpierāda, skalojot citiem smadzenes. Tas bija kaut kā citādi.
Neko neatbildēju, atvadījos un devos. Bet viņa uzdotais jautājums skanēja galvā.
Kādai Tu piederi Valstībai?
Protams zinu kristīgo kontekstu, kā tas tika domāts, bet mēģināju to pacelt plašākā rakursā.
Vai viņš pats zin kādai valstībai pieder? Kas tā vispār par valstību? visi taču esam uz vienas zemes...
Bet varbūt tiešām, visi staigājam pa zemi un esam katrs savā valstī?
Vai vispār ir kāda valsts kurā ir vairāk par vienu iemītnieku?
Vai valstība ir pārliecība, uzskati, stils, reliģija?
Un tomēr ir skaidrs, ka kaut kādas valsības pastāv.
Kristiešiem nebūt nav viegli, visu laiku stāvēt uz savas karaļvalsts robežām, laiku pa laikam dodoties sirojumos uz neticīgo zemēm.
Bet tāpat ir visādas citas valstības.
Kādai es piederu valstībai? Kādai tu piederi?
Linkir doma

[26. Maijs 2015|22:26]
Vakar domāju, ka varētu cauršaut savu galvu, tā, ka smadzenes izšķīst uz visām pusēm.
Šodien kaut kā galva sāp. Laikam tas ir kaut kā saistīts...
Linkir doma

bosh [23. Maijs 2015|08:00]
no kuras Hireonīma Boša gleznas paņemta mana urbjmašīna?...
Link1 raksta|ir doma

pudienrītc [17. Maijs 2015|11:47]
Sen nebiju šitā atlaidis.
Upurēju savus cīruļa ieradumus un atgriezoz rīta pusē ap pieciem čivinot...
Droši vien pa dienu būs dolbaks, bet bija vērts.
Tīri forši nospēlējām nabakulbā!
pēc tam saviesīgs tusiņš bārā un un cilvēku barā.
Sarunas dūšīgi sakliedzoties. Inīmajiem čukstiem, bija jādod komanda cancel
Bet tomēr bija kaut kas jauks. Tik daudz ko satiku.
Man pilnīgi pietika ar minerālūdenīšiem, ko kā mūziķiem naba bij piešķīrusi.
Aliņus triekt nav nekādas vajadzības, ja visapkārt virmo viegls iereibums.
Linkir doma

Radiācija [11. Maijs 2015|09:28]
Vakar visu dienu biju aizrāvies ar ļoti smagu grāmatu.
Zinātniskās fantastikas romāns par iespējamo atomkaru un pasaules atlieku agoniju pēc tā.
Aleksejs Droņins- Melnā diena.
Autors tiešām labi pārzinājis tēmu, gan no tehnikas, gan politikas, gan arī cilvēku emocionālās puses.
Nekādu rupju loģikas kļūdu tur pat nemanīju.
Ja nemaldos, viņa progrnoze ir 2019.gada augusts...
Vairāk, tur izsekots konkrētu cilvēku pārdzīvojumiem, kuriem palaimējas sākumā palikt dzīviem.
***
Lai arī vakar biju laukos, visur ziedēja un laiks bija tīri neko sākās dolbaks.
Visu nakti gulēju slikti, sāpēja galva. Un tagad no rīta arī sāp.
Ka tikai no grāmatas neesmu apstarojies ar radiāciju.
Linkir doma

nektāra iegūšana [9. Maijs 2015|23:24]
Debesu nektārs ir kandža, kuru iegūst tvaicējot grēciniekus Elles katlos.
Tur ir tāds mūžīgais destilācijas aplis.
Sāksim to apskatīt no kādas vietas, lai gan faktiski cikls ir viens vesels, bez sākuma un gala.
*
Iedomāsimies Elles katlu. Tāds īpaša metāla trauks, gandrīz lodveida formā. No trauka augšdaļas iznāk tieva caurulīte.
Caurulīte satīta spirālē un ieguldīta ledū. Katlā sēž grēcinieks un mežonīgi svīst. Visas dzīves laikā sakrātās, nepelnītās baudas.
Visi sīkie grēciņi, visa savtība un citas lietas, par kurām sarakstītas daudzas reliģiskas grāmatas. Sviedri pārvēršas tvaikos, un sāk virzīties pa tievo caurulīti.
Tā kā caurulīte ievietota aukstumā, tvaiki sāk kondensēties un pārtop šķidrumā. Tie protams nav parastie sviedri. Jo kā zināms Ellē neatrodas ķermeņi, bet dvēseles.
Ja dvēselei sakur pirti, tā svīst, ui kā svīst. Tikai šie izgarojumi ir garīgi- tā saucamie garaiņi. Jā, tad nu lūk, garaiņi zinātniskā valodā runājot-
kondensējas tievajā caurulītē. Šķidrums turpina virzīties tālāk, līdz sāk pilēt pa caurulīti ārā. Turpat sēž blakus velns, kurš pašauj apakšā pudeli.
Kad pudele piepilējusi, viņš liek nākošo. Ellē šo dzērienu sauc par velna dziru.
Par šiem procesiem tā kā vairumam ir zināms. Daļēji to pat attēlojis slavenais gleznotājs Hireonīms Bošs.
Bet ir lietas, kas tiek turētas visstingrākajā noslēpumā.
Piemēram tas, ka ka starp Debesīm un Elli pastāv visnotaļ intensīvi, apbusēji tirdzniecības sakari, imports, esports, barterdarījumi.
Tad nu lūk šī pati dzira pa īpašiem kanāliem tiek eksportēta uz Debesīm.
Tur ir īpašs sertifikācijas kantoris, kur eņģeļi līmē uz pudelēm etiķetes ar uzrakstu "Debesu Nektārs"
Tālāk stāstu drusku vienkāršošu, jo detaļas sāk nogurdināt.
Nektāru pa pilieniem dod īpaši centīgajiem par nopelniem, citreiz tāpat.
Iedzerot nektāru dvēsele izjūt neaprakstāmu baudu. Bet nu te ir audzinšanas proces.
Lai tiktu pie nākamās piles, dvēselei jāstrādā. Jādara labi, darbi, jāskaita lūgšanas mantras, jāziedo nu kā nu kurā vietā pieņemts.
Bet nu ir tādi, kas ar šādu kārtību nav mierā> Un viņi meklē, kā baudu nektāru dabūt tāpat. Meklē un atrod. Cits tiek pie veselas pudeles.
Cits pie vairākām. Un galu galā, visu laiku ir pilnīgā kaifā. Nu protams, tos sāk dēvēt par grēciniekiem, beigās aizūta uz Elli un tur šos atkal tvaicē laukā.
Laikam tā Dzira pasaulē ir ļoti ierobežotā daudzumā un visu laiku ir cirkulācijā.
Linkir doma

07 [9. Maijs 2015|01:56]
Rīt teātrī izrāde.
Vakara mēģis ievilkās. Sarunāju ar Ģirtu, ka paliks pa nakti pie manis, lai atrāk varētu visur tikt, Kauguri baigais gabals galu galā.
Man tā baigais nogurums bija, aizgāju gulēt.
Pēc Ģirta lūguma iedevu kaut ko labākam miegam. Skapīti bija 07 Red Label, lai tak ierauj kādu graķīti.
Pamostos ap diviem, Ģirts galīgākajā pālī, pudele gandrīz tukša. :D
Prasu, uz uzrādi vispār tiksi- šis jū, būšot gurķītī. Nu redzēs, kā viss būs.
Tiešām nesaprotu, kā viens pats var šitā pietesties.
Linkir doma

Atriebība [8. Maijs 2015|10:13]
Ja ir kāds Režisors, kurš uzbīdījis šo pasākumu - ko sauc par Zemes Dzīvi,
un mēs tur esošie ar kaut ko neesam mierā- Tad pati lielākā atriebība būtu,
sūdīgi spēlēt savu lomu, atklāti parādot, ka neticam uzstādīto mērķu svarīgumam,
neadekvāti pārspēlējam, neveidojam patiesu kontaktu ar partneri.
Vārdu sakot tā saucamie "skatuviskie meli"
Jebkuram, kas nav galīgs diletants, no šāda izpildījuma metas slikta dūša.
Un pretēji, kaut kādas lielas kaislības, patiesas jūtas, pat ļoti lielas negācijas,
ja aktieri tām tic un labi izspēlē, ir liels baudījums skatītājam un arī radītājam-režosoram.
Nesen sēdēju kādā pirmizrādē blakus izrādes režisoram. Kā viņš pie katras ainas mainīja mīmiku un
čukstēja līdzi tekstus. Šajā vietā visi centās.
Bet ja aktieris tā apzināti sāk bliezt garām partneriem, izrāde ir pagalam.
Režisoram rodas vēlme šādu aktieri atlaist.
Link1 raksta|ir doma

Sūfiju mācība un urīna terapija [5. Maijs 2015|00:31]
Iekāpju šodien 41-majā busā. Došos nu uz centru.
Kā vienmēr savā mīļotajā vietā- priekšējā beņķī.
Diemžēl vietā, kur var sēdēt viens, kāds žiglītis jau iesēdies, nākas apmesties dubultniekā.
Tūdaļ velku savu e-tintes grāmatiņu un ķeros pie Irdīsa Šaha sūfiju stāstiņu lasīšanas.
Lasās tīri labi, izlasu tīri labas stāstiņus. Viens bija par ēzelīti, kurš zirgu stallī nesaprata, kāpēc viņam piešķirts tik jokains paskats.
Te kur gadījusies kur ne, man blakām apsēžas veča.
Nu tāda baisa, ar līķa bālu seju un līku muguru.
Nu neko, tāds nu sabiedriskais transports, blakus ir vieta un tajā kādam jāsēž.
Vis jau būtu labi, bet vecā sāk neganti čāpstināt muti. Tā varen skaļi un izteiksmīgi, ieturot tādu ritmisku periodiskumu.
Ciešos. Viss lasītprieks sabojāts, bet turos.
Tomēr vienā brīdī saprotu, ka neiztrēšu, katrs tāds čāpstiens atgādina par kādu bezzobanu muti man blakus.
Viss. Ceļos kājās un no autobusa priekšas joņoju uz pašām beigām.
Apsēžos. Komforts. Motors monotoni dūc, neviens netraucē. Ķeros atkal pie lasīšanas.
Veiksmīgi aizbraucu līdz katedrālei. Izkāpju laukā.
Drusciņ paejos pa ielu, jūtu, kaut kas nav kārtībā...
Jūtu, savā pēcpusē tādu dīvainu sajūtu.
Slapjums. Vai tiešām braucot esmu tā svīdis?
Nē. Pataustu bikšu drēbi ar roku. Tiešām, piesūcies ar mitrumu.
Pielieku roku pie deguna, savāda salkana smarža- svaigs urīns...
Bļeģ! Vājprāts cik pretīgi!
Kāds bomārs aizmugures beņķī sēdējis ar piemīztām biksēm!
Pirmā brīdī nezinu kur likties. Braukt mājās un mainīt bikses arī negribās.
Beigās saprotu, ka tā ir mācība.
Kosmoss, manis paša virsapziņa, Dievs, vai vēl kāds- man devis mācību.
Nu patizlā veidā te derētu paruna- no vilka bēgu, lācim uzskrēju..
bet nē, es saprotu- tur ir daudz smalkāk- fizioloģiska ilustrācija manai neiecietībai, kuru biju kultivējis savā prātā.
Nevarēju paciest vecenīti, kas čāpstināja. Savās domās uzkurbulēju neaprakstāmu pretīgumu, pret šo samērā nevainīgo specefektu.
Nu bet tagad izbaudu, kaut ko tiešām pretīgu.
Pateicu paldies, Augstākiem spēkiem par mācību.
Un devos uz dzīvokli kurā mans ričuks stāvēja.
Aizņēmos matu fēnu un atejā izžāvēju mitrās drānas.
Nu nemaz tik traki nav, līdz vakaram izturēšu.
Vēl palūdzu kādu smalku odierīti, iesmaržināju un lieta darīta.
Link1 raksta|ir doma

[3. Maijs 2015|19:54]
Lai svētīgi vieglprātīgie, tiem katram būs savs ķieģelis uz galvas
Link1 raksta|ir doma

navigation
[ viewing | 80 entries back ]
[ go | earlier/later ]