| Gunāriņš |
[27. Jul 2013|19:36] |
Šodien biju pafilmēt kuģīšus. Vienu reizi jau biju, jau piektdien, bet kaut kāda stulbuma pēc izdzēsu sd karti un viss jāfilmē pa jaunu.
Šodien safilmēju pa lielu gabalu no pretējā krasta. Tad biju jaunajā pludmalē un arī no tilta. Iegāju arī pašā Krasta ielas pusē, bet tur nenormālas cilvēku drūzmas.
Neko prātīgu, sapratu- jādodas prom. Sazvanījos ar Ģirtu viņš gribēja mani sastapt, tā kā sāku mīties Brīvības pieminekļa virzienā.
*
Uz Citadeles ielas, kur tā krustojas ar Brīvības ielu ir uztaisīta tāda metāla barjera, laikam lai sargātu šoferus no pārlieku agresīviem gājējiem.
Tad nu lūk, lēnām minos pa to, lavoties cauri cilvēkiem, kuri pārvietojās sasodīti lēni.
Te pēkšņi skatos, man priekšā- kāds sirms vīriņš izrāpjas cauri caur metāla barjeru no Brīvības ielas puses uz trotuāra.
Diezgan faķīrisks gājiens, ņemot vērā ka uz ielas satiksme ļoti intensīva.
Pēc pāris sekundēm, jūtu ka viņu pazīstu. Nu jā- tas taču Gunāriņš.
Maza auguma, sirms vīrs, ļoti kalns, tā šķiet pat mazākā vēja pūsmiņa viņu varētu aiznest.
Bet nē zinu- jau no pieredzes, manā priekšā stāv izcils gara milzis, kādu pasaulē ir pavisam maz.
Arī fiziskā spēka ziņā, skats protams ir mānīgs- zinu ka viņš austrumu cīņas māku treneris, tā nav ņemams nedz ar pliku, nedz bruņotu roku nav ņemams, pret paša gribu.
Visas tikšanās man ar šo cilvēku ir bijušas gana mistiskas- liekas ārpus laika un telpas.
Paiet vēl dažas sekundes, esmu klāt. Gunāriņš smaida- tu esi ieradies tieši 3 minūtes par vēlu un skatās pulkstenī..
Man tikai atliek minēt- vai viņš joko, vai tiešām paredzējis manu būšanu šajā vietā.
Gunārinš nav vispārīgo pieklājības frāžu cienītājs un tūdaļ ķeras pie lietas- Nejaušību nav! Tu to saproti?
es- saprotu.
G- ir pienācis tavs laiks! Tavu pārbaudījumu laiks ir caru. Tevi mēģināja iebiedēt, visādi likvidēt un dabūt pie malas, bet nu tev viss tā paīstam sācies! (aptuveni tā..perfekti neatkārtošos)
Tīkama vēsts. Vai tiešām apjukuma un neziņas laiks cauri, vai tiešām sirds modīsies no miega- tā apmēram nodomājos..
G- vai zini, ka nav formālu kristiešu?
es- kā tas ir?..
G- tev mobīlais telefons ir?
Es- ir...
Izvelku mobīlo tālruni, domādams, ka viņam vajag piezvanīt..
Bet nē.... Gunāriņš kaut ko runā par krustu, tad liek man skaitīt ciparu summas uz tālruņa ciparnīcas.
Tā, ja krusts būtu vidū.
Sākumā vertikāli 2+5+8= 15
tāpat horizontāli un un abas diagonāles- visur summa 15
G- nejaušību nav!
Acīmredzot man no šī aritmētiskā paradoksa, bija jāsaprot- ka arī tagad notiekošais ir likumsakarīgs un arī kā pierādījums, ka formālu kristiešu nav...
Nevarētu teikt, ka visā sacītajā iebraucu. Bet zinu, Gunāriņš neko nedara tāpat.
G- Nav arī bijušo izlūku! Man te austrālieši mācas virsū lai taisu filmu augšā!
es- par ko?
G- par sevi protams!
Zinu, ka viņam ir fenomenāli raibs dzīves gājums, ka viņš jau padomju laikos nelegāli devies uz Tibetu, salocījies čemodānā. Tāpat pabijies vietās un ļaudīs, ka jebkurš'pasaules kīno scenārists varētu kost pirkstos un neko tādu nesacerētu.
Tad Gunāriņš stāsta cik viņš katru dienu laimīgs, cik ļoti mīl cilvēkus.
es- es arī mīlu cilvēkus.
G- es jau redzu. Tagad tu saproti, ka nekas nav nenauši. Domā, ka es tā nejauši te rāpos cauri?
es- acīmredzot nē.
G- telefoniņš ir?
Dodu savu trubu- domājot ka viņš grib piezvanīt. Bet nē viņš grib manu nummuru, lai var sazvanīties.
Kā par nelaimi, man nav ne, papīra, ne piltenes.
Nolemju prasīt garām gājējiem. Un tieši iet garām noslēpumainais pāris, kurš parādās visādos intelektuāļu un folkloristu pasākumos. Tāds čalis ar rudu bārdu, vairāk līdzīnās personāžam no Raiņa laikabiedriem.
Meitene atrodas zīmulis, papīru viņi neatrod= uzrakstīju uz lietotas vilciena biļetes.
Tad saku, ka man jādodas viens cilvēciņš satikt.
G- Personība, ne cilvēciņš. Zinu, tu viņu pie manis atvedīsi.
es- varbūt.
Nu jā- Gunāriņš, fartaroloģijā neapšaubāmi pārspēj jebkuru, arī personību, kuru es kādu dienu, pēc kosmiskā plāna pie viņa atvedīšu..
Tad nu paspiežam rokas un dodamies, katrs savās gaitās...
Pa horizn |
|
|