| |
[12. Mar 2014|09:28] |
Šodien atziņa. Gudri plātīties, gudrāk ir ar gudrām frāzēm.
Protams, tas ir sinonīms daudz trāpīgākam formulāram- Gudri dirst!
Dažkārt vēroju, kādu iespaidu uz mani rada, runātājs, kurš iepin savā stāstījumā pa kādam nesaprotamam vārdam, atsaucas uz kādu nezināmu, bet ļoti svarīga autora darbu.
Ja viņš ir viens, aci pret aci- pēdējā laikā nav vairs kompleksu, pārtraukt un pārjautāt- piedod, bet kas tas ir.
Bieži gadās, ka runātājs pats īsti nezin.
Tomēr trakākais, ja šādas gudras runas notiek, daudzu pilsoņu klātbūtnē.
Tas nostrādā kaut kā hipnotiski. Runātāju klausās, un ir sajūta, ka tikai man vienam ir nepieciešamība uzzināt, kas slēpjas aiz tiem maģiskajiem vārdiem.
Tauta kaut kā to visu uztver par pašsaprotamu. Tad uzdrošinoties uzjautāt labi sulīgas runas laikā, piemēram,- " bet kas ir epistemoloģija?", var izpelnīties vispārēju nosodošu skatienu zalvi, pēc kuras vēl ilgi var nākties lāpīt savu auras mētelīti.
Secinājums. Savādajām būtnēm, kuras mēdz dēvēt par cilvēkiem ir divi režīmi- Input un Output- uztvērējs un Raidītājs.
Pārsvarā raksturīgs ir uztvērēja režīms. Līdz ko uzrodas kāds raidītājs, tūdaļ lielākā daļa apkārtējo ieslēdzās režīmā "uztvērējs" un sāk uztvert.
Uztveršana notiek, tādā kodētā formā- kas lai arī līdzinās sarunu valodai, ir pavisam cita datu plūsma.
Ļoti intensīva un vienvirziena. To pārtraukt ir kaut kāds liels noziegums, kaut kas kas sniedzas tāltālā aizvēsturē.
Kaut kādi sabiedrības un dabas likumi tur darbojas, kaut kas kas stāv stipri pāri ikdienas prātam. |
|
|
