| Pasaka |
[29. Nov 2009|16:42] |
Reizi gadā, varbūt biežāk, sanāk pārnakšņot Pasaku mājā.. Parasti šie ir neaizmirstami notikumi.
Filmu vakars. Tā stunda nāk un drīz būs klāt, kad īstie dievlūdzēji savu tēvu pielūdz garā un patiesībā...
Izgulēšanās pakāpe varbūt nav tā labākā- bet ir sajūta, ka kaut kas ir noticis.
Pasakumājas rūķi ir spējīgi apvienoties brigādēs, veikt dižus darbus un pacelt lielus smagumus.
Eģelis kļūst par kurpnieku un saprot šo to par cilvēkiem, pilma pēc Tolstoja motīviem.
Un jā, šobrīd domājas - cik es esmu bagāts, visapkārt tik daudz interesantu cilvēku, dažus no viņiem es iedrošinos uzskatīt par saviem draugiem, vispār viss apkārt ir tik brīnumpilns.
Daudz kas mani sajūsmina. Bet cik jocīgi nebūtu, paralēli manu visādas savas iekšējās egoistiskās izpausmes, kuras itkā notiek pašas no sevis, netkarīgi no manas morāles un pieņemtās dzīves kārtības.
Kā kaut kas iekšēji dzenas pēc uzmanības no apkārtējiem un jo īpaši no tiem īpašajiem kas man apkārt, kā kaut kas iekšēji sāk čakarēties, kad skaudība uznāk, ja uzmamanība tiek arī kādam citam.
Varbūt visa dzīve ir cīņa, par un pēc uzmanības. Uzmanību uz sevi. Es esmu reklāmas plakāts uz kura rakstīts, padomā par Mani. A kas es tāds, ka par mani būtu jādomā? Kāpēc tik ļots tomēr ir tas kaifs, kad var sajust, ka tu kādam tiešām interesē un viņš par tevi domā? Dažkārt īpaši dramatiskās situācijās, cīņa par uzmanību izvēršas uz dzīvību un nāvi. Vai acu skatienu var sadalīt, tā uz daudziem, lai visiem taisnīgi vienādi tiek?
Ir tik daudz acu pāri, katras no tām skatās citās acīs. |
|
|