| |
[30. Nov 2009|00:18] |
Dievam patīk arī vienu lugu spēlēt vairākkārt, tikai ar citiem aktieriem.
Daži aktieri paliek no iepriekšējā sastāva, citi nomainās.
Zobens tievs un ass, izkalts no klavieru stīgām.
Ja varētu kaut kā sarunāt ar scenāristu kaut ko jaunu. Lūdzu, lūdzu, lūdzu!
Laikam viņš nesteidzas, jo dažas ainas iepriekšējā iestudējumā nav izpēlētas pietiekami labi.
Vai tieši otrādi- pārāk labi, un skatītāji pieprasa atkārtojumu.
Vai varbūt neesmu nokārtojis eksāmenu un taga jāmēģina pārlikt?
Būt Kosmosa studentam reizēm ir plosoši.
Galīgi neko nevaru no lekcijās dzirdētā atcerēties.,
Un kā no vienas puses viss ir apnicis. Šādās situācijās vismaz var saprast austrumniekus, kāpēc dažs tā tiecas izrauties
no Samsāras apļa. Nomirt tā pavisam un vairs neatdzimt. Kaislību dēmoni, karš, neprāts.
Skaistā Dieviete Kalī. Reiz ieraudzīju tevi. Tu nāc no bezapziņas tumsas, Tu esi tik biedējoši skaista! Tavā kaklā ir nocirsto galvu krelles.
Katrā galvā viens ilūziju dēmons, neprāta ātombuma. Tava izbāztā mēle, tāpat kā Enšteinam rāda, viss ir relatīvs.
Aim Hrim Shrim Klim Kālike
Aim Hrim Shrim Klim
Tavās matu pinkās slēpjas galaktiku pērles.
Man patīk kā tu dejo un liec pamosties, gan Šivam, gan slinkajam Varim.
Cik tava mīlestība ir stipra, kaut arī dažkārt sāpīga.
Paldies par visu kas ir ĪSTS.
Kāds būs izrādes nākamais cēliens?..
..Dodies pa ceļu ko tu nezini un paļaujies uz savu nezināšanu!
Spēlē mirkli šo, spēlē labāk kā jebkad! Mirsti un augšāmcelies.
Nebēdā par nocirstajām galvām. Nebaidies tās citam cirst.
Galvas priekš tam ir domātas, lai laiku pa laikam varētu nocirst.
Ir vajadzīgs gan miers gan karš. Vienmēr piedzīvo nepiedzīvoto. Katru brīdi viss ir jauns.
Gūs kas atdos, veiks kas zaudēs, pastāvēs kas pārveidosies.
Es mīlu tevi, mans kosmiskais aktieri, mēs vienmēr būsim blakus.
Baltais Tēvs. Es es esmu neprāta kaislību aktieris. Izrādi pēc izrādes.
Traks izmisums nomoka. Tā gribas ticēt dzīvei, patiesai jēgai, laimīgi zemei.
Nu ļoti mieriņu gribās reizēm. Mieriņš. Mieriņš. Mieriņš. To mīļumu kas nav no šīs pasaules, to pasaku
kur viss laimīgi. |
|
|
| |
[30. Nov 2009|23:43] |
Nogurums. Izlaizītas emociju baterijas, pārbaudot tās ar mēli, spuldzīte nedeg...
Bet nepagribu žēloties, pat ne saviem iedomu draugiem ne.
Ja dzīve ir maiņstrāva- tad polaritāte mainās ar kādu periodu, varbūt ne 50 reižu sekundā 50 Hz, bet nu svārstības ir. Maiņstrāvu var ģenerēt kustoties starp magnētiem. Pievelkas, atgrūžas, pievelkas, atgrūžas un elektrība atkal klāt! Tieši ar maiņstrāvas atklāšanu sākās elektrifikācjas progress! Nikolā Tesla mīlētājs metafiziķis ir savējais.
Citi jau grib dzīvot līdzstrāvā- visu laiku viennozīmīgs pluss un mīnuss, bet nu viņi lēnām dziest kā baterijas. Citas Duracel, velk ilgāk, parastās baterijas mazāk, bet nu izdziest visas. Tikai dejojot starp magnētiem, ģenerējas mūžība un nemirstība. Tā nu ilgdzīvošanas recepte rokās- ja tevi kaut kas pievelk tuvinies- kā esi klāt atkal atgrūdies un būsi mūžības strāvā!
ps.
Reiz pasaule bija labāka.
Paradīzes Dārzā lauvas bija veģetārieši, tie neēda citus kustoņus, bija īpašs koks kurā auga lauvu barība, augļi kurus tie varēja plucināt ar saviem skaistajiem zobiem.
Pēc grēkā krišanas tie augļi pārvērtās par banāniem, bet lauvas kļuva gaļaskāras.
Ps.
Tas kurš mani zaimo jautrā kompānijā ir gļēvulis, kam nākamā dzīvē būs tapt par mācītāju.
Bet tas kurš mani zaimo savā nāves stundā, ir ticībā pārāks, par to kas sauc- "Glāb mani Dievs"
Tādam jokdarim pat eņģeļi aplaudē! |
|
|