saulluks
Jaunākais Arhivētais Draugi Par sevi

• 19.1.10 20:56
• Tik sen nebiju neko rakstījusi, jo visi notikumi, kas ar mani notika, lika man pašai par daudz ko padomāt. Pēc kārtējā fantastiskā seksa ar savu vīru, viņš man paziņo, ka iespējams mums būs otrais bērns!!! Un mana iekšējā reakcija pat priekš manis ir briesmīga, kā es vēl negribu, bet otrā iekšējā balss man saka ka gribu gan. Pēc tam jau sāku ar to domu pierast, ka būs otrs uztaisot mājās testu negatīvs, nu nodomāju, ka iespējams laiks ir par mazu, bet man mēnešreizes ar nesākās un nodomāju pagaidīšu vēl nedēļu taisīšu testu un došos pie ārsta, bet te pēc četrām dienām viss sākas. Tās sajūtas, ka tomēr otrs nebūs iekšēji ir briesmīgas, kā nebūs otrs. Bet saku vīram, ka esmu tā kā gatva otram un ko šis man saka, ka iespējams paliks bez darba, bāc!!!! Kā tā un pat nezinu, kā tā. Nu teicu, ka arī ar otru izdzīvot mēs arī varētu, bet nu tad, protams, man saprāts veselais, jau saprot, ka tagad ir labāk pagaidīt. Nu nekas pagaidīšu piepildīšu savus sapņus.
  Mana mazā princesīte, var teikt katru dienu man prasa par brālīti, kaut viņas klātbūtnē nekas tāds netika runāts, ka arī ir pārāk maza, Nu lūk un es savam vīram jau saku vai tik mazā nav tāda, ka mūs pašus sagatavo tai domai par otro nu tāds, kā maziņš pareģis. nezinu to jau laiks rādīs, kā būs. Es ticu, ka viss nokārtosies un būs labi.
• 0 rakstair doma

• 1.12.09 23:28
• |Tāda nostaļģija mani pārņem, ka pat īsti nevaru saprast, kāpēc? Sveicot mani svētkos S, man noskūpstīja kaklu un tas man likās tik mīļi un kaislīgi vienlīdz. Tā sajūta mani pārņem vēl joprojām. Man šobrīd pat liekas, ka es jūtu, kā viņš pieliecas pie manis vispirms mani apkamp pēc, ka nobučo uz vaiga un nelaiž mani vaļā un turpina mani nobučot uz otrā vaiga pēc, ka es jau sajūtu viņa bārdas rugājus durstāmies man kaklā, pēc kā uz sava kakla jau es sajūtu viņa lūpas. Tās sajūtas ir fantastiskas tās mani paceļ virs zemes. Tās ir sajūtas, ko laulības dzīvē es vairs jau nevarēšu sajust un to es ar saprotu. Bet pēc vīra ar es dikti esmu saskumusi tā apziņa, ka ir nedaudz jāpaciešas un es viņu redzēšu. Kaut kā pati esmu saputrojusies vismaz iekšēji noteikt.
• 0 rakstair doma

• 7.11.09 23:40
• Nu ko vēl viena nesaprotama diena ir pagājusi. Šī diena ir nesaprotama, jo viņa ir ne šāda ne tāda.Tādas dienas man liekas, ka ir nelietderīgi no dzīvotas, tu dzīvo un dzīvo, bet neko negūsti. Laikam varēšu drīz ļoti savu vīru iepriecināt :). Ja, pavisam godīgi nezinu vai viņš ļoti nopriecāsies, atliek tikai cerēt, ka patiesi par jaunumiem priecāsies.
• 0 rakstair doma

• 3.11.09 21:40
• Esmu ieplānojusi iemācīties uz ģitāras nospēlēt katram savam mīļam cilvēkam kādu dziesmiņu, tādu, kas būtu par mani un manu mīļo cilvēku. Ceru, ka izdosies.
• 0 rakstair doma

• 3.11.09 21:32
• visa šī dzīve ir tāds riktīgs sviests. kamdēļ mēs skrienam un darām????? Kāpēc???? Šodien esmu tik ļoti nobizojusies pa pasauli, ka iekšas sāp. Apguļos, bet iekšas sāp kā ārprātīgas. AU PALĪGĀ!!!!
• 0 rakstair doma

• 31.10.09 21:48
• Dzīve nu gan ir tāda dīvaina padarīšana. Vienmēr esmu zinājusi, ko no šīs dzīves vēlos un to vienmēr dabūju, bet tagad ir tā ka nezinu ko gribu un līdz ar to neko nevaru paņemt jo nezinu, ko tad man vajag un par to es uz sevi tik ļoti dusmojos. Šobrīd manī ir tāda sajūta, ka es stāvu pilsētas centrā, kur visi skrien, bet es tikai stāvu un skatos uz visām pusēm un nezinu virzienu uz kuru pusi es vēlos doties un uz kuru pusi man ir jāiet un cilvēki man skrien garām un ar tādām nopietnām sejas izteiksmēm uz mani skatās. ieskatās man acīīs un skrien tālāk. Ir tādi cilvēki, kuri savas aizņemtības dēļ skrienot uzskrien man virsū. Pēc kā paskatās uz mani ar niknu skatienu, un pie sevis kaut ko nobubina. Bet es tik stāvu un skatos un nevaru izlemt uz kuru pusi man vajag. Šī sajūta manā dzīvē visvairāk nepatīk, ka nezinu, ko gribu! Tas mani izved no pacietības.
• 0 rakstair doma

• 23.10.09 21:28
• Nu ko sen neko nebiju rakstījusi, jo iedvesmas vispār nekādas nebija, bet te vakar pieķēru sevi pie domas, ka dikti vajag kaut ko uzrakstīt. Nesen redzēju vienas savas draudzenes fočenes ar tusiņu un palēnām mani sāka pārņemt sajūta, ka es tak tikai stāvu malā un neko nedaru. Tad nolēmu, ka šai dzīvē ir kaut kas tāds, ko es ļoti vēlos iemācīties nu ko tagad tieši ar to nodarbojos, bet šī tizlā sajūta mani neliek mierā. Liekas ka man dikti pietrūkst šo ekšonu, nedaudz romantikas, nedaudz kaisles, nedaudz adrenalīna, ka dzen dzīvē uz priekšu, kā tāds dzinulis. Šobrīd mani pārņem tāda sajūta, ka tu stāvi pilsētas centrā un visi cilvēki skrien tev ātrā tempā garām un uz tevi skatās un neviens no viņiem nesaprot, kāpēc es stāvu. Jūtos dzīvē pazudusi. Gribas skriet, bet uz kurieni nezinu, gribas darīt, bet ko nezinu. Man liekas ka esmu kļuvusi par tādu, kā riktīgu sava vīra paraug sievu ar mājas uzkopšanu un ēst gatavošanu. Un tam visam ir divas puses, kur viena no tām man tik ļoti patīk, bet otrā man tik ļoti besī ārā, ka tas mani izved no pacietības. Un pats trakākais ir tas, ka nezinu, kā lai kaut ko mainu visā šinī dzīvē. Kā lai kaut ko mainu?????
• 0 rakstair doma

• 6.9.09 22:43
• Esmu autā par šo dienu un par sevi. Agrāk skrēju, kā vējš tagad nu tāds besis, ka neko negribas, ne skriet ne darīt un miegs ar šausmīgi mani nomoka, ai laikam būs jāiet gulēt.
  Ai neaizmirst rit uztaisīt testu!!! Pat nezinu, kāda atbilde mani vairāk iepriecinās, laikam jau abas divas.
• 0 rakstair doma

• 28.8.09 22:58
• Kā tas nākas, ka tu dzīvo kopā ar cilvēku un tu jūti, ka tu viņi mīli, tev patīk būt ar viņu, bet tad uznāk tāds brīdis, ka negribas pa dzīvi nekur skriet, bet tikai izbaudīt šo cilvēku. Tev gribas izbaudīt viņu visu no augšas līdz lejai tu sajūti vēderā šos tauriņu un tu jūties, kā toreiz kad pirmo reizi tikai tikāties, ka pirmo reizi skūpstījāmies, kā tas nākas, ka dzīvojot tas noplok un pēkšņi šī sajūta uzrodas negaidot uzrodas?
• 1 rakstair doma

• 25.8.09 16:33
• Mani urda, kāds nemiers. Esmu sev devusi šādus tādus solījumus un esmu nolēmusi tos pildīt, lai tur vai kas. Tad jau redzēsim, kā man tassanāks, bet pielikšu visas pūles, lai man izdotos.
• 0 rakstair doma

• 12.8.09 22:11
• Esmu pēc S ļoti noilgojusies. Nu kāpēc šī dzīve ir tik sarežģīta, bet varbūt es pati šo dzīvi sarežģīju. Nemāku paskaidrot, bet sajūtas ir tādas, ka liekas, ka sirdi man izraus laukā, ka viss ķermenis sadalās sīkās daļiņās kāda daļa paliek pie bērna tā lielākā daļa, bet kāda paliek pie vīra un kādu daļu no manis ir paņēmis S. Gribu sevi dabūt atpakaļ, bet visi šie man mīļie cilvēki ir paņēmuši daļu, ko ir pelnījuši no manis un man ir jādod šī daļa, jo viņi ir man devuši daļu no sevis. Reiz S man teica, ka uzskatot mani par savu draugu un ka pazīstot mani uz ko es teicu, ka esam tikai paziņas, bet nu tagad es saprotu, ka viņš ir man draugs, kuru pazaudēt es negribu un laikam paturēt viņu kā draugu es gribu savā tuvumā, man patīk kā viņš uz mani skatās, kā jokojam kā pat strīdamies, tas viss ir kas īpašs un tagad es to saprotu. Tā jau ir kaut kas ir jāpazaudē, lai spētu to novērtēt. Labākais, ka pazaudēju tikai uz īsu brīdi mācēšu to novērtēt.
• 0 rakstair doma

• 20.7.09 23:47
• Smags laiks. Vīrs mani izved no pacietības. Kā man tas viss ir apnicis. Labi, ka blakus nav S tad jau toč kaut ko izdarītu, ko vēlāk baigi nožēlotu. Man dažreiz ir sajūta, ka ar vīru es ilgi vairs neizturēšu. Cilvēks sācis dzīvot pēc principa es tā gribu., bet es tā negribu un nevaru. Tas ka viņš dara lietas, kuru dēl man ir kauns un jūtos neērti tā ir viena lieta, bet, kad sāk pēc principa es teicu un tā dara, kas galā iznāk pretrunā ar paša teikto, beidz mani nost, pilnīgi un galīgi, tas mani sit no kātiem nost. Un visā šajā pats trakākais ir tas, ka cilvēka stulbajā galvā nevar iedalbīt, ka pats ir teicis šādi. Laikam esmu jau pieradusi, ka mūsu ģimenes problēmas risinām pa telefonu, jo kad atbrauc tad kaut ko nobubinam, nopišamies un ejam gulēt. Dažreiz man pat liekas, ka nav vajadzīgs, jo neko pozitīvu nesniedz, bet citreiz man liekas, ka esmu no pozitīvisma pārpildīta. Man pašai nepatīk kāda esmu kļuvusi mājās, dusmīga, nikna, nīgra, ar dzīvi neapmierināta, nogurusi, dzīvoju pilnīgā depresīvumā un neko negribas ne darīt ne dzirdēt. Bet darbā esmu dzīvais cilvēks kustos , smejos nenāk debīlismi, bet nu pareizi saka, ka darbs liek cilvēkam justies labāk. Nu un pasakiet, kam man tas hrens ir vajadzīgs. Ja uzināsu atbildi tad noteikti uz rakstīšu.
• 0 rakstair doma

• 25.6.09 22:00
• Man tāda sajūta, ka visa dzīve man griežas līdzās. Te vienu brīdi liekas, ka nu tūlīt tūlīt manā dzīvē notiksies kāds ekšons, bet beigās nekā un tad jau pēc laika atkal šī te sajūta, ka kaut kas notiksies tūlīt tūlīt. Es saprotu, kas man ļoti patīk manā vīrā un kas S un kas nepatīk viņos, lai arī manuprāt S ir vairāk trūkumi šobrīd viņš man liekas interesantāks, jo kaut kas nezināms. Kad es viņā paskatos es redzu cik viņam ir skaistas brūnas acis tās man galīgi jauc galvu. Vispār S sācis atkal bīdīt interesantus tekstiņus, izrādās pēc viņa domām mēs neesam sveši viens otram, it kā jau es viņam piekrītu, bet daudzi šie bet....
  Katru dienu cenšos sevi piespiest kaut ko darīt, bet to izdarīt ir tik grūti, kā ārprāc. Ļoti gaidu savu atvaļinājumu, pat pati nezinu kāpēc.
• 0 rakstair doma

• 22.6.09 20:23
• Man ir ļoti slikti. Ja man kāds jautātu, kas noticis es nevaru atbildēt, jo nezinu vienkārši jūtos slikti. Skatos filmu un saprotu, ka manā dzīvē pietrūkst kaisles un emocijas. Man liekas, ka man pietrūkst tieši šis pozitīvās emocijas, ka gribas kaut kur traukties un kaut ko darīt. Ziniet es varētu visu dienu pavadīt gultā guļot un neko nedarot. S ar sācis, ka kretīns uzvesties es cenšos neko neizrādīt un S ar neko neizrāda, nezinu vai tā ir labāk un ja ir tad kam tieši man vai viņam. Moš mums abiem. Laikam jau jādzīvo ar domu viss kas notiek, notiek uz labu. Man kaut kas šai dzīvē pietrūkst tikai, kas tas ir to es vēl neesmu sapratusi, bet gan jau es tikšu skaidrībā ar to, kas notiek ar mani pašu un manu dzīvi.
• 0 rakstair doma

• 17.6.09 23:18
• Lai kā arī man negribējās ir uz darbu, bija interesanta diena. Kārtējo reizi mana darba diena pagāja ar lielām emocijām. Prieks un smiekli mijās ar dusmām un krenķiem, bet esmu sapratusi, ka tādas dienas vispār ir super. Es tādās dienās jūtos dzīvē. Dzīvē, kurā kaut kas notiek. Mans viens darba kolēģis izteica tādu interesantu teikumu, ka man veči līpot klāt tas mani uzjautrināja vēl vairāk. Darbā es sevi jūtu pieaugušu, ne tādu mazu meitenīti, kā mājās, par kuru viem ir teikšana te vīram te tēvam un mātrei te vēl kāds izdomā mani pamācīt. Darbā mani uztver par pieaugušu un tas man ļoti patīk.
• 0 rakstair doma