saulluks

14.6.09 21:22
Nu ko rīt darba diena. Došos uz darbu. Kaut kā šausmīgi negribas. Klau dārgie domāju aizlaist uz Stokholmu ar prāmi. Kāds varētu man pateikt cik tālu no tās ostas līdz vecpilsētai. Cik vispār ēšana Stokholmā izmaksā? Paskatīšos tikai cik man tas brauciens vispār varētu izmaksāt ar prāmi braucot un ko vispār piedāvā.Mošs beigās padārgi sanāks un braukšu uz Lietuvu vai Igauniju. Jāuzzina visa info un tad var lemt uz kuru pusi šaut.
1 raksta ir doma

5.6.09 23:46
Es esmu muļķe. Šausmīgi sev atzīties, bet tiešām es cilvēks ar augstāko izglītību un savu dzīves pieredzi varu pateikt, ka esmu pasaules muļķe. S- man dāvināja ziedus,un no manis gaidīja pretī vismaz buču, bet es nobijos, ka tā nebūs buča, bet kārtīgs skūpsts, jo viss uz to gāja, bet es aizmuku. Protams, ka es cilvēkam atvainojos, bet jutos, nu varen debili. Atnācu mājās un riktīgi salamājos ar vīru. Es saprotu, ka viņš tā īsti tā kā nebija vainīgs. Nezinu, kas man bija uznācis. Laikam debilitāte mana. Pat īsti nezinu kāpēc es tā uz vīru dusmojos, iespējams tāpēc, ka ar S neskūpstījos, jo saprotu, ka pēc skūpsta man būs vēl grūtāk būt kopā ar vīru. Pat nezinu, ko darīt. Bet zinu vienu ka nevienu cilvēku sāpināt negribu un aiz deguna vazāt ar negribas, jo beigās tak muļķes lomā varu es pat nonākt.
3 raksta ir doma

31.5.09 23:32
Vakar godam smējos. Man liekas, kad esmu attiecīgā cilvēku kompānijā, tad smiekli man nāk.
0 raksta ir doma

31.5.09 23:24
Mēs pēc ilga laika atkal satikāmies un skatos uz cilvēku un nesaprotu, kas man pie viņa tā pievelk. Ziniet man liekas, ka dzīve ar mani izspēlē ļaunus jokus. Atnāk mans vīrs un viņš-S, un it kā man gribas pie S, bet gribas ar pie vīra un tad es raujos, kā ārprāts sirdī un prātā. Man liekas, ka manas un vīra attiecības ir palikušas mīļākas un labākas, mēs, jau plānojam kādu braucienu. Bet tā sajūta, ka paskaties viņam acīs nav tāda, kā ir ar S. Viņam ir ļoti smukas brūnas acis un tik izteiksmīgas, kad paskatos, liekas, ka tur arī pazūdu.
0 raksta ir doma

27.5.09 21:42
Radās doma kaut ko uzrakstīt, bet kad jāraksta tad nekas vairāk neienāca prātā.
0 raksta ir doma

Ka vīrietis iet dušā :))
9.5.09 21:56
Novelk drēbes, sēžot gultā, un samet tās kaudzē uz grīdas.
Kails iet uz vannasistabu.
ļa sieva redz, pašūpo savus vīrietības atribūtus, saucot: "Ūū, ū!"
Paskatās spogulī, ierauj vēderu, lai redzētu savu vīrišķīgo ķermeni.
Novērtē peņa izmēru spogulī, pakasa olas
un pēc tam paosta pirkstus.
Iet dušā. Necenšas sameklēt mazgājamo drāniņu, tā nav vajadzīga.
Nomazgā seju.
Izmazgā paduses.
Pasmejas par to, cik skaļi dušā skan pirdieni.
Nomazgā oliņas un rajonu ap tām.
Nomazgā pēcpusi, atstājot matiņus uz ziepēm.
Izmazgā matus ar šampūnu, bet nelieto kondicionieri.
Izveido panku frizūru. Atvelk dušas aizkarus,
lai redzētu sevi spogulī.
Pačurā dušā, cenšoties trāpīt notekcaurumā.
Noskalojas un izkāpj no dušas. Neievēro ūdeni, kas salijis
uz grīdas, jo aizkari visu dušošanās laiku bijuši ārpus vannas.
Daļēji noslaukās. Paskatās uz sevi spogulī, izvingrina muskuļus un vēlreiz novērtē
savas vīrietības izmērus. Atstāj dušas aizkarus atvērtus un mitru vannas paklājiņu uz grīdas.
Atstāj gaismu un ventilatoru ieslēgtus.
Atgriežas guļamistabā ar dvieli ap gurniem. Ja iet garām sievai,
norauj dvieli, pakrata savu locekli, iesaucas: "Jā, mīļā," - un izdara
grūdienus ar gurniem uz viņas pusi.
Divreiz nopiržas. Uzvelk vakardienas drēbes.

Tas mani patiešām uzjautrināja .:)))
0 raksta ir doma

7.5.09 23:14
Vakardiena bija vājprātīga diena. Tādas gan es vairāk negribu. Viņa bija šausmīga, lai no kuras puses es skatītos. Cilvēki mani nokaitināja, vienam cilvēkam palūdzu, lai nedaudz pakontrolē savus tekstus, ko bīda un vispār tas cilvēks dažreiz pasakot teikumu var mani nošokēt tā, ka pat man ( cilvēkam, kuram praktiski par visu ir savs viedoklis un ir ko pateikt) nav ko pateiokt, un, protams,ka pasaka, jau citu cilvēku klātbūtnē tā ka visi domā, ka starp mums ir kaut kas.. Un vispār vakardiena bija pretīga diena. Vakardiena tiešām bija traki stulba diena, nevaru vien beigt šausmināties par tādu dienu. Sajūtas ar vakar kaut kā mani neiepriecināja. Ziniet kāda ir tā sajūta ka pirmo reizi divi starp diviem cilvēkiem notiek skūpsts, tās sekunžu simtdaļas, kad viens sniedzas pie otra cilvēka un tā sajūta, ka zini, ka tūlīt viņa lūpas pieskarsies tavējām tā ir burvīga sajūta. Bet ir arī tāds moments, ka tu cieši skaties otram cilvēkam acīs un viņš tev un it kā būtu jāsniedzas vienam pie otra cilvēka, bet mēs abi saprotam, ka nevaram tā darīt? Un viss ko mēs izdarījām stulbi pasmaidījām viens otram ( ziniet tie neveiklie smaidiņi un vēl papildus sarkaniem mūsu ģīmji) sajutos īstenībā šausmīgi, bet arī īsti pateikt nevaru kāpēc. Iespējams tāpēc, ka saprotu, ka šobrīd dzenos pakaļ tikai šai te sajūtai, ko ar cilvēku ar kuru ilgu laiku esmu jau kopā nevaru piedzīvot vairāk. Un vēl tā sajūta, ka aizliegtais auglis ir tas vissaldākais un saprotams, ka es jau nebūšu es ja netiekšos pēc tā. Vienīgais jautājums, ka mani satrauc šobrīd, ko es darīšu, ka to iegūšu, laikam jau neko īpašu, jo neko piedāvāt īstenībā pretī nevaru un laikam jau arī negribu. Egoistiski? Pilnībā piekrītu. Bet visi mēs esam egoisti un tur neko nevar padarīt. Atšķirība tāda, ka viens nedaudz mazāk bet cits vairāk un es esmu tas variants, kas ir ļoti liels egoists.
0 raksta ir doma

1.5.09 22:18
Esmu nonākusi pie secinājuma, ka ir cilvēki, kuriem vajag tikai palūgt vienu reizi un tiks izdarīts, tas ko lūdzu, bet citam cilvēkam var lūgt un reizes, bet nekas nemainīsies. Kāpēc tas tā ir??? Kāpēc vienam pietiek ar vienu reizi? Nezinu, bet centīšos atrast atbildi. Man liekas, ka esmu sākusi baigi domāt par jautājumiem, kuriem īstenībā atbildes nepastāv, bet ja arī tās pastāv tad man tās ir jāatrod, jo nevaru nodzīvot dzīvi, bet atbildēm.
0 raksta ir doma

1.5.09 22:01
Sen nebiju tā slinkojusi. Nu galīgi neko negribējās darīt. Manuprāt jau vakardienas vakars un nakts nebija laba. Normāls miegs nebija mans sabiedrotais, par ko es sapratu, jau no paša rīta, ka visu diena kā pus aizmigusi. Centos un centos sevi piespiest kustēties uz priekšu, bet tā arī praktiski neko nedarīju. Nu riktīga sliņķe. Ārprāts pašai sametās kauns :(. Kad esmu mājās visa dzīve apstājas. Ir tāda sajūta, kā skats pa kādas istabas logu, kas aiz tā notiek, bet es visā tanī neiesaistos, tāda dīvaina sajūta. Liekas, ka esi dzīvē, bet tanī pat laikā neesi. Dažbrīd no tās istabas gribas izrauties, bet nesanāk. Dzīvē es esmu tad, kad esmu darbā to es tagad saprotu, lai cik arī es būtu galīgi dusmīga un pārgurusi, un nostresojusies man tas darbs ir vajadzīgs, lai būtu DZĪVĒ. Patīk, ka mani novērtē, ciena un ievēro. Ne kā sievu vai māti, bet galveno kārt, kā sievieti. Man atkal ir sācies lielais pārdomu laiks par dzīvi un par visu, kas ar mani notiek.
0 raksta ir doma

29.4.09 21:16
Nu tā tik bija darba diena kaislības sita augstu vilni. Es saprotu, kas manī ir tāds, kas pievilina citus cilvēkus. Tas ir tas, ka es nemāku dusmoties un lielāko savu dienas daļu pavadu smejoties.
Esmu sapratusi, ka man ļoti patīk būt pieaugušai. Tas ir tik forši. Ka tevi uztver par pieaugušu cilvēku. kaut kā agrāk nebiju pieķērusi sevi pieķērusi pie domas, ka mani kāds uzskata par pieaugšu. Esmu un esmu. Protams gadi iet, bet kaut kā neviens neuztver tevi nopietni, kaut arī ir vīrs un augstākā izglītība, bet visi tevi uztver par sīko. Un te es sāku sevi pieķert pie domas, ka darbā tevi uztver par pieaugušu cilvēku.
Darbā bija gadījums man viens vīrietis (kurš lai arī gados ir par mani daudz vecāks, bet izskatā ir super) izteica piedāvājumu pēc darba laist uz jūru uz ko es viņam atbildēju, ja tu mani ved tagad (tas ir darba laikā) tad OK, bet ja pēc tad es varu dabūt arī sev pavadoni gados jaunāku cilvēku. Kungs gan uz mani neapvainojās, mēs pasmējāmies, bet pēc tam es aizdomājos, ka esmu gatava uz daudz ko, bet nekad neizmainīt savam vīram, jo tas cilvēks ir priekš manis viss viņš ir gaiss ko es elpoju, viņš ir mans dzīvības avots. Dīvaini cilvēki mēs esam, mums it kā ir viss pilnai laimei, bet mēs vēl kaut ko meklējam. Uzdodot jautājumu sev ko tad es īsti meklēju, esmu atradusi atbildi- KAISLI. Tādu, ka tu trīci no visa, kas ar tevi notiek. Diemžēl ar vīru neesmu atradusi vairāk tādu sajūtu. Esmu sapratusi tos cilvēkus, kas laiž pa kreisi tieši šis te sajūtas dēļ. No tā kunga esmu arī piedāvājumus saņēmusi iet ciemos pie viņa, pēc ka man pat ir radusies vēlme aiziet, tikai es ar prātu saprotu, ka cilvēku paķircināšu un tas arī viss, bet ja aizietu principa pēc, tad nu gan es nezinu, kurā mirklī es teiktu viss STOP pietiek, ka tas pat priekš manis ir par traku. Nezinu atbildes neesmu vēl atradusi, bet meklēju tās, laikam jau jāizmēģina un tad jau atbilde arī būs rokā, bet varbūt nevajag. NEZINU, tiešām pagaidām NEZINU.
Esmu sapratusi, ka vienīgais vīrietis, ko es spēju paciest mājās ir mans vīrs. lai cik liela iemīlēšanās būtu to cilvēku nespēšu paciest sev tuvumā. Vīrietis, kurš par mani ir par 10 gadiem vecāks, nav labojams un nekas viņu neizmainīs, bet ir patīkami, ka viņš man pievērš uzmanību. tas ir tik sasodīti patīkami.... Uh cik patīkami.
0 raksta ir doma

27.4.09 23:05
Klausos mūziku un jūtu kā tā iziet caur mani un tas ir tik reti, bet kad tas ir tad izjūtu to pilnībā. Mūzika izskrien caur visiem maniem asins vadiem caur visām manām šūniņām, ka kliegt gribas. Jūs jautāsiet no kā? Es Jums atbildu no laimes.
1 raksta ir doma

27.4.09 22:30
Nu kāpēc dzīvē nav lemts vienmēr izjust to iemīlēšanos, mīlēt cilvēku no galva līdz kājām visu mūžu? Kāpēc? Kāpēc mēs kādu mīlam, bet kad uzrodas kaut kas cits tad iemīlēšanās proces aizņem visu tavu prātu visas tava prāta šūniņas un tu tik domā par cilvēku un sapņos viņu redzi. Tiekoties tev gribas viņam pieskarties un sajust viņu. Ejot uz darbu tu zini, ka viņš tev pieskarsies, ka pasmaidīs, ka kaut ko pateiks un no pieskārieniem es kusīšu no laimes. Un tu tur stāvēsi un sajutīsi visas smaržas, kas virmos apkārt un gaidīsi, kad atkal būsi blakus viņam. Bet atnākot mājās tu centīsieties ar savu cilvēku dabūt vismaz līdzīgas sajūtas un kad tas neizdodas tu dusmosies uz viņu, ka viņš tā nesmaida, ka viņš tā uz tevi neskatās. Bet kāpēc tad es uz viņu dusmojos, nesaprotu, jo ar sirdi es mīlu viņu vairāk par visu. Rutīna diez vai. Esmu noķērusi sevi pie domas, ka pie visa laikam ir vainīgs tikai un vienīgi pavasaris un vienkārši tam cilvēkam, kuram vajadzēja būt blakus nav tik bieži cik gribētos un tā tu dzīvo ar domām kad ātrāk satiksi to cilvēku, kas manī rada šis patīkamās smaržas un pozitīvās domas. Tā noteikti ir iemīlēšanas!!!! Tā nu esmu to pateikusi sev un atzinusi, bet to cilvēku ar kuru esmu tagad kopā nepametīšu, jo man ar viņu vieno kaut kas vairāk nekā tikai iemīlēšanās vai seks, tā ir saikne, kura ir sasaistījusi mūs uz ļoti ilgu laiku un kuru nevar tik ātri pāraut un pat negribas to pāraut, jo viņš ir viss manā dzīvē. Pie visa ir vainīgs pavasaris, bet tas paies un tad arī aizies šī te iemīlēšanās, kura ir pašlaik. Bet ziniet, kas ir viss tas patīkamākais tanī visā apzināties, ka abi mani iemēļotie nav vienaldzīgi pret mani. Tikai atšķirība ir tāda, ka viens man saka cik ļoti viņš mani mīl, bet otrs cenšas pievērst manu uzmanību, lai cik tas viss arī izskatītos bērnišķīgi un stulbi, bet man ir patīkami, jo apzinos, ka viņam kaut ko nozīmēju. Viņš jau apzinās, ka nekas nesanāks, bet šīs sajūtas ir burvīgas un sen neesmu tās atkal izjutusi no jauna.
0 raksta ir doma

Jaunākus pukstus