| 6:01p |
Sveika saule!
Šodien pamanījamies pāris reizes izdarīt sinhronās kustības - tu man zvani brīdī, kad es tev nosūtu e-pastu u.c.
Tas sāk palikt tik pierasti un pašsaprotami, ka drīzāk es tev izsaku pa jokam pārmetumu par to, kā tu varēji neuzminēt, ka tieši tajā brīdī biju darbā, kad tu brauci tur garām...
Laikam tā arī būtu, ja mēs sāktu dzīvot kopā.
Nav svarīgi no kāda līmeņa mēs sākam komunicēt - citiem tas ir pilnīga nesapratne, bet citiem ir domu lasīšana. Neatkarīgi no tā, iestājas visas rutīnas lietas un trūkumi, garlaicība un citas lietas. Vienīgi baigi negribas pazaudēt šo jocīgo likteņa joku ar līdzīgo domāšanu. Jautājums - vai tas ir pietiekami svarīgs un ilgstošs arguments, lai pamestu visu, pārkāptu pāri principiem, darītu citas lietas, par kurām kādreiz ir izdomāts, ka nekad?
Lai vai kā - kā redzi, joprojām domaju par tevi. Ne vairs tik bangojoši un nevaldāmi kā pirms neilga brīža, nav vairs nekontrolētās sajūtas, ka viss ir vienalga, nav vairs arī sajūtas, ka tu esi mana un tikai mana.. Drīzāk atgriežas šaubas. Realitātes novērtēšana. Bažas par to, ka citi tev apkārt esošie vīrieši ir pārāki, vai vismaz tev interesantāki par mani. Ka nevaru tev piedāvāt to, ko piedāva viņi u.c. Ka nauda nav galvenais, ka prāts ir ilūzija. Ka vīrietība ir kaut kas, kas citiem ir lielāka un tikai tā var paņemt tavu sirdi. Un es negribu zaudēt, tāpēc labāk atkapties no cīņas pirms tā ir sākusies utt. Nav pārmēru drosmīgi? Tātad nav pašpārliecinātības. Tātad vēl vajag daudz vairāk naudas nekā ir tagad, vai kādu, kas tic un atbalsta beznosacījumu kārtā, (unconditioal love).. un tie acimredzot nevar būt bērni vai vecāki. Tai jābut sievietei, kas ir blakus. |