To nolēmu jau pagājušoceturtdien no rīta (starp citu, arī šīsnedēļas ceturtdienas rītu es gaidu ar zināmu interesi, bet tas no citas operas). Izšķirstīju "tvdienu" un nolēmu, ka šovakar atļaušos skatīties televizoru. Filma par Mariju Kallasu mums bija paredzēta (tāpēc arī to operu ;-) nupat piesaucu). Nu, rādīja jau arī. Bet - eh! - laikam manas ekspektācijas bija pārāk lielas, jo filma nesniedza gaidīto gandarījumu. Un tik daudz rekomendāciju biju par to saņēmusi! Labi, tas nu vēl tā. No sākuma vispār gandrīz gribēju slēgt ārā, jo man nepatika, kā izskatās, kā arī fakts, ka franču valoda tika gandrīz absolūti ignorēta. TOTIES, un tas arī vakara patīkamais pārsteigums, pēc tam pavisam nejauši uzdūros seksam (un lielpilsētai). Neredzētām sērijām. Un kas vēl patīkamāk - galvenās varones pārcelšanās uz dzīvi Parīzē. Viņas amerikāniskums gan tika veikli pakariķēts, bet viņa runāja franciski. Jā, paldies par šo jauko sakritību.
Un tagad es došos iztulkot brīdinājuma vēstuli mazo topošo frankofono razbainieku vecākiem.