es lasu ziņās, kā lielveikalu pārziņi māca kasierus šmaukties, faktiski rada tādus apstākļus, ka viņi nevar nešmaukties ar pircēju, ja vien paši negrib dienas beigās vienmēr mīnusos būt, un man nav labs prāts. Nepatīk tāda kārtība. Un nenomierinājāt mani par to dzīves jēgu. Šodien tur rīta pusē tā saruniņa sanāca un teicu, ka skaistums glābs pasauli. Pēc tam kādas divas reizes es šodien par to visu domāju un man uz brīdi likās, ka tas pats galvenais varētu būt apmierinājuma gūšana. Bet nav skaidrības, kas ir izejas pozīcija. Vai, teiksim, budiskās "ciešanas" kā pasaules pamats, kam es visu laiku esmu iebildusi? Vai arī kas. Jo a priori visam vajadzētu būt čikiniekā, līdz notiek kāds kāzus, nevis tā, ka viss ir slikti (aizvien patīk lietot šo nosperto teicienu. neteikšu, no kā nosperto) un dzīves mērķis ir šī sliktuma labošana. Vai savu nepilnību novēršana (sveiciens Lakānam).
Comments