tā nedaudz zaglīgi, uz pirkstgaliem pienāk diena un saka, vispār ne saka, bet kliedz ausī: klau! velc savu miesu ārā no gultas, jāiet uz darbu!! nu un tad visu dienu dulla galva no tā kliedziena. vispār jau man nepatīk, ja kliedz. tad gribas kliegt pretī.. no visa spēka, bet spēka pamaz. par maz..

interesanti:

to, ka kaķis ir kaķis, tu zini tikai tāpēc, ka zini, ka viņš nav nekas cits (piem., viņš nav koks, putns, krēsls utt.). Un nevis tāpēc, ka tu zini, ka tas IR kaķis.

es zinu, ka esmu saula, jo neesmu ne kaktuss, ne klēts, ne starppilsētu autobuss. es neesmu nekas cits, izņemot saulu.

gribas atvaļinājumu. sēdēt jūras krastā un mest iekšā akmeņus. zivis baidīt..

un no rītiem gulēt ilgi un baudīt, baudīt dzīvi. lai nav rutīnas. lai nav darbs-mājas. lai ir kaut kas sirdij. lasīt dzejoļus, rakstīt pasakas un sapņot.

mana miesa klusi klusi savu blūzi pārdevusi.

kas nu būs?

mīļā dienasgrāmata. šodien gandrīz traka paliku dēļ savām dusmām. šonedēļ dusmojos jau 4.dienu. gaidu, kad mainīsies laikapstākļi. arī es tad vairs nedusmošos. es izlikšos, ka neko neredzu un nedzirdu. izlikšos, ka viss ir labi un jauki. un ja ir jauki, tad jau nemaz nav vērts dusmoties, vai ne? jā, nav vērtīgi. dusmoties jau nekad nav vērtīgi. ja ir dusmas, tad vajag kliegt un raudāt spilvenā. citādi tas mani plēš daudzās daļās.

un es arī spītējos. kā auns. nē, kā ēzelis. man nenāk pār lūpām labi vārdi. manī ir melnums, kurš arvien plešas. ja es drīz no tā netikšu vaļā, viņš mani pārņems un es pazudīšu. tas nemaz nav tik ilgi jāgaida. vajag saņemties. un smaidīt, smaidīt. arī pēc kaukšanas spilvenā un pret sienu atdauzītām dūrēm...