Es atkal neatvados

Bija vēla pavasara pēcpusdiena. Lietus gāza aumaļām un viņa, dusmu pārņemta, skrēja cauri parkam. Viņas sirds dauzījās tā, it kā, tūliņ, tūliņ pārplīstu. Nespēkā atkritusi uz soliņa viņa sāka raudāt. Lietus sitās sejā sajaucot asaras ar savām lāsēm. Viņa nedzirdēja kādu pienākam. Lietus noslāpēja soļu skaņu. Kāds viņu apskāva, kāds, no kura staroja mīlestība. Viņa pagrieza galvu un ielūkojusies šī cilvēka acīs samulsa. Nekad agrāk viņa to nebija pamanījusi. Viņš noskūpstīja viņas asaras, un tad, nespēdams turēties pretī kārdinājumam, arī viņas lūpas. Tad viņš viņai uzsmaidīja, piecēla kājās un uzlūdza uz deju.